Es to zinu. Aizvakar braucu no Valkas un paņēmu stopotāju. Stāvēja ceļmalā pajauna sieviete ar iepirkumu saiņiem un kad pabraucu garām (jo neņemu stopotājus, jo ir dažu baiļu un nel. pieredzes ķērdīte), viņa tik izmisīgi saguma tur sniegotajā ceļmalī, ka griezu riņķī. Nākamie 30 km līdz Sedai bija ilustrētā realitāte lielpilsētas ņergām, stāsts par to, ka nevar atļauties braukt ar dārgajiem autobsiem, Valkas un Valgas sociālie dienesti viņai meklē darbu jau vairāk, kā gadu; vasarā, lai būtu ko dzīvot, ik dienas gājuse 18 km vienā virzienā, uz Oliņu mežu ogas lasīt, par ogām maksāja veselus 15 santīmus litrā. Bet, viņa nesūkstījās, ar visu latvisko "kā ir, tā ir" un "dzīvot uz Valmieru, tā liela pilsēta, tur diez vai iešu" nesa savu ciešanu sainīti. "Kāpēc man tie lielie saiņi, jūs teicāt. Nu, tajā mazajā Cimzes ielas veikaliņā šodien bij'mēteļi pa latu, paņēmu divus, gribas jau tā smuki".
Uz šāda fona mana ņerkstēšana, ka pēc MBA rēķinu nomaksas šogad lielajiem alpiem tā īsti nesanāk, protams, ir zebiekstes šķavas vērta. Bet tomēr, tomēr, tomēr.