šis ir tāds "za živoje" topiks, jo dažbrīd ir grūti atbildēt arī sev, kāpēc nebraukt. tās noteikti ir jūtas, kuras nav racionālas, kaut kas par ticību, cerību un mīlestību, nevis tikai zivs lielumu un skaitu. taču, ilgstoši dzīvot proporcijā ieguldījumi/atdeve tādā, kāda tā ir šobrīd: to nespēšu un ja vienīgais risinājums būs tiekties uz excellenci citur, tad...tad, tā būs pagaidu plombe, tilts ap peļķi.