Es nespēju tur, Osetijā, notiekošo uzvert distancēti. Nevaru nedomāt par to, ka bērni pat nesaprot (tāpat kā nesaprot tie citi bērni citās Krievijas un ne tikai pilsētās), kāpēc kaut kas tās notiek ar viņiem. Un naids, naids, naids- tas jau tikai barojas, tas kā uguns plešas plašumā, aprij aizvien jaunus prātus (sirdis? dvēseles? instinktus?). Tas ir pat izglābto bērnu tēvu acīs.
Raudu, skatoties tajās fotogrāfijās.
Mazā pasaule. Manipulējamā pasaule.