Nu kaut kāds trakums ar tām bitēm un lapsenēm- pilnīgi aptrakušas. Un ne tikai te pie mums- Latvijā. Lietuvā ir tāpat- līdzko sēdies ēst tā tiec apsēsts ar jaunajām un bitēm, vecajām bitēm un lapsenēm. Un nākas ēst kopā ar viņām.
Vēl es varu teikt, ka leiši ir vareni tirgoņi- nu vismaz salīdzinot ar mums- letiņiem. Skats uz šosejas no Klaipēdas un Palangu, kur ceļa mala nosēta ar auto kapotiem, statīviem un babuļiem ar plakātiem, uz kuriem rakstīts "Kambaru Nuoma", bija vienkārši neatkārtojams (bet diemžēl grūti nofotografējams). Un naudu taisīt viņi prot, pat mazliet pārspīlēti- gan ar to savu Kuršu kāpu, gan Nidu un pieeju atpūtniekiem, gan visu pārējo. Un ceļi arī viņiem labāki.
Vēl es izlasīju Neiburgas "Stum stum". Ļoti aizķēra pārītis stāstu- sapotams, ka tas ir svarīgi lai dažāds lasītājs sev piemērotāko spētu atrast tādā sajūtu nospiedumu rosolā kā stāstu krājums. Daudzi stāstu fragmenti bija divtik tuvi- arī saprotamu iemeslu dēļ. Vēl, neskatoties uz to ka katrs atkārtojās tikai divreiz, uzkrita Friša, balto traipu palagos un spoguļa tēmas diegi, kas gribot negribot izvijās cauri visai grāmatai. Bet varbūt tā arī domāts- kas nu es par vērtētāju, vien parastais lasītājs.
Un vēl- es laikam labi protu izvelēties laiku atvaļinājumam- no trijām tā nedēļām tikai viena bija lietaina. Atgriežoties atkal saprotu- Rīga ir traka pilsēta. Rīdzinieki ir traki cilvēki.