Cilvēks- māja izdzīvo daudzas dzīves. Vienu pēc otras vai vairākas uzreiz. Kā aktieris. Ārpus mājas viņš var būt jebkas un jebkāds. Un tikai viena ir viņa patiesā dzīve- tā ko viņš pavada mājās. Mājas ir viņa cietoksnis, viņa saknes. Viņam māja ir svarīgāka par citiem cilvēkiem, mājā viņš izdzīvo un pārkāpj pāri dzīves pieripinātajiem pārsteigumiem, attiecībām un nelaimēm. Cilvēks- māja izdzīvo mājas dzīvi baudpilni. Viņš ilgi mazgājas vannā, ilgi ēd, ilgi nevar saposties iziet no mājas. Viņam ļoti patīk savās mājās, tik ļoti, ka viņš drīzāk ir gatavs aicināt citus ciemos (lai gan dziļu vajadzību pēc sabiedrības neizjūt), nekā iet pats. Saprast cilvēku- māju var tikai pie viņa mājās. Kad šādam cilvēkam atņem mājas vai nozog mājas sajūtu, kas paliek pāri? Vai vispār kaut kas paliek?