Viens no iemesliem, kāpēc man grūti iedomāties dzīvot kaut kur citur, nekā Āgenskalnā, ir tirgus. Āgenskalna tirgus ir pietiekami tuvu, lai uz to aizietu kājām un nenosprāgtu, no tā atpakaļ nesot maisu ar sapirktajiem labumiem. Āgenskalna tirgum nav tā nomācošā mēroga kas centrāltirgum, viss ir ļoti kompakti un pat tāds iepirkšanās nīdējs, kā es, spēju to izstaigāt bez galvas sāpēm un riebuma.
Par baudām, tātad. Gastronomiskās baudas dalās divās grupās- bauda gatavot un bauda ēst pagatavoto. Dažreiz manā galvā kaut kas noklikšķ un es esmu gatavs izdzīt sievu no virtuves un ķerties pie ēst gatavošanas. Sieva smej, ka neko vienkāršu es nespēju pagatavot- pat sviestmaizes būs vismaz ar trim slāņiem un pieciem garnējumiem, un visbiežāk virtuvē top kaut kas jauns, šajiem laikiem tipiski-izlasīts internetā. Un atzīšos, kad man uznāk šis "ēst gatavojamais moods" es nenormāli no tā pavelkos. Un pat sakopt cūkkūti, kas paliek pēc tam, kad vīrietis parosījies virtuvē man patīk un pēc manis viss spīd un laistās.
Un tagad, kad esam apēduši manis pagatavotās laša kotletes saskaņā ar recepti no 42,195 kilometri, ar jaunajiem, Āgenskalnā pirktajiem kartupelīšiem un zaļumiem, sviestiņu un desertā- zemenes no tā paša Āgenskalna tirgus. Dzīve tomēr ir izdevusies, ziniet.