wowow@11:55 - Varbūtismi
Attīstība notiekot pa spirāli. So is life. Katrā nākamajā vijumā tu dari to pašu, protams, kaut kas mainās, kaut kas ir savādāk- kādi apstākļi, nosacījumi vai motivatori. Un ir brīdis, kad man liekas, ka esmu pietiekami iepazinis dzīvi, lai apzinātos, kur es atrodos- kurā spirāles vijumā. Es redzu iepriekšējo un spēju iztēloties nākamo. Un kustību tālāk vairs nenosaka ārējie apstākļi, bet tikai paša vēlme spert vai nespert nākamo soli. Lēmumi, lēmumi, lēmumi- briesmīgi ne? Vieglāk taču būtu, ja mani kāds pagrūstu, ja ātrums būtu tāds, ka nevarētu pamanīt, kur viens vijums beidzas un kur sākas nākamais. Un apkārtējā pasaule kliedz man ausīs par saviem stereotipiem, normām, vērtībām un likumsakarībām. Varu izlikties, ka tas mani neietekmē, taču tā tas nav. Okei, varu lielākā vai mazākā mērā visu to ignorēt, distancēties. Gribēt kaut kur nokļūt, gribēt kaut ko paveikt, kaut ko sasniegt- tā ir liela dāvana. Cik žēl, ka man nav pelmeņu. Un tā tagad te stāvu es. Un domāju ko darīt. Iespēju nav daudz- iet tālāk, iet savādāk vai apstāties. Vai gaidīt kaut ko no ārpuses- kaut ko, kas neliek pieņemt lēmumu pašam. Zīmi vai. Messidžu. It kā kāds ārpus manis zinātu labāk, ko man vajag un kurp man iet.
Varbūt mainīt darbu? Varbūt atsākt mācīties? Varbūt mainīt mājokli? Varbūt otro bērnu? Varbūt ņemt kredītu? Varbūt pusgadu nedarīt neko? Varbūt aizbraukt prom? Varbūt pārcelties uz laukiem? Varbūt aizmirst par rītdienu? Varbūt kāds zina? Varbūt man vajag skolotāju? Varbūt vienkārši dzīvoju pārāk labi? Varbūt vēl pagaidīt? Varbūt es visu šo jau esmu rakstījis?