Pīppauzes, sēžot uz otrādi apgāztiem spaiņiem. Pašceptas karbonādes pusdienās, cik lien. Tomāti ar krējumu, kartupeļi. Viņi ļāva saimniekot mums pašiem, tikai jāpieprasa produkti.
Lētie vīni vakaros. Vietējie puiši laužas pie Rīgas meitenēm, ar močiem rūcina ap skolu, kurā guļam. Mūsu puiši dzīvo atsevišķi, diezgan patālu, laikam kluba telpās. Vienīgais pavadošais mācībspēks dzīvo kaut kur viens pats un katru vakaru piedzeras līdz nemaņai. Par mums neko nezina. Tas bija tas gads, kad talkojām kolhozā Raipole, kaut kur pašai Latgalei pakaļā, un talku beidzot, mēs ne tikai neko nenopelnījām, bet bija jāpiemaksā arī par noēstajām cūkām.
Ā, vēl tur pa starpu bija aizdomas uz dizentēriju, mums visiem dibenos bāza kociņus, vienu ielika tuvākā slimnīcā, bet drīz izlaida ārā - aizdomas neapstiprinājās, parasta caureja.