Braucu uz darbu šodien savā Mazda6, baltā kreklā, gaišā uzvalkā un atturīgi pelēkā šlipsē tērps, sasmaržojies lai, skatījos uz tēkreklos tērptajiem velosipēdistiem un pie sevis domāju BĻE< NU I NAFIG MAN TAS VISS, GRIBU KĀ VIŅI, GRIBU NEKAD NEKAD VAIRS NEVILKT UZVALKU, PIEDIRST KORPORATĪVO REALITĀTI un tad es gāju uz kādu iestādi jo cēls, sekojot diviem adjutantiem, smaidīju un bārstīju skarbas, intelektuālas un piedienīgas frāzes stundas garumā, teicu labdien un Jūs, atvainojiet, es gribētu piezīmēt un uz redzēšanos. Šoreiz bija jātēlo sliktais policists, lai gan es savā būtība vienmēr esmu bijis labais, bet kuru tas interesē, darbs paliek darbs, vēl jau tikai kādus deviņus mēnešus un es teikšu ASTALAVISTA, BEIBĪ. Tā lūk es interesanti gruzos, martcore, te ir tā mana aizraujošā dzīve, mans ziedu tramvajs, mana nākamā pietura pienākumu apvītajā ikdienā.