Es jums pateikšu kā man pietrūkst. Tās viegli distancētās sajūtas pret visu, kas notiek. Jo īpaši pašam pret sevi. Kad to atgūstu, atkal spēju ar vieglu ironiju pārkāpt pāri darbiem, problēmām, laika trūkumam un sasodītajam atbildības krāvumam. Tad atkal varu baudīt ikdienu- ar pētīgu aci vērot izkārtnes, cilvēku sejas vai Rīgas māju tornīšus (beidzot vajadzētu saņemties šos pafotografēt), nevis traukties cauri dzīvei kā vairums- neko nepamanot, negribot pamanīt. To (distanci) viegli var sajaukt ar augstprātību, vienaldzību vai pat, nedod dievs, perfekcionismu. Ja jums kādreiz liekas, ka esmu pārāk atsvešināts, tā nav- es tikai gribu ieturēt to minimālo distanci, kas ļauj dzīvot, sadzīvot. Arī ar sevi. Domāju, ka neesmu vienīgais kam vienlaikus ļoti vajag cilvēkus un tajā pat laikā ļoti vajag būt vienam. Un tā iekšējā distancēšanās palīdz tik ar to kaut kāda galā. Viss, iešu mājās pie mīļās sievas un puikas. Lai jums labs vakars un ne pārāk riebīgi sapņi :))