Lielākais šķērslis cīņā ar rutīnu ir manā galvā. Šorīt par minūti nokavēju tramvaju (jā, man labāk patīk uz darbu braukt ar tramvaju, nevis ar auto, ja vien nav jāved sīkais uz bdārzu vai vakarā jātaisa iepirkumi) un tramvaja pieturā saskāros ar izvēli- 12 minūtes gaidīt nākamo vai soļot tālāk ar kājām. Otrā izšķiršanās bija trīs pieturas tālāk, kad līdz tramvaja pienākšanai bija palikusi pusotra minūte. Tik saldi, tik loģiski, tik vienkārši šķita pagaidīt. Jau sen mani interesēja cik ilgā laikā iespējams aiziet līdz darbam ar kājām, taču slinkums, ikdiena, rutīna, viss ierastais manī brēca- kur tu skriesi, sasvīdīsi, varbūt pat saaukstēsies, smogs uz Akmens tilta, būsi darbā jau pēc desmitiem...
Ja tic Nike sensoram kurpē un saistītajiem iPod rādījumiem, ceļš no mājām līdz darbam ir 3.73 km garš (īsti negribu ticēt tiem rādījumiem, jo Gmaps Pedometer saka, ka attālums ir vismaz 5km, laikam īsti nav izdevies Nike+iPod nokalibrēt walk režīmam), tas man prasīja 51:09 minūtes, ar vidējo ātrumu 1 kilometrs 13:41 minūtē un ceļā esmu nodedzinājis 326 kalorijas. Galā mani apsveica Larss Armstrongs ar līdz šim garāko veikto distanci. Protams, mazliet iesvīdu (otra krekla, dvieļa un dušas želejas man līdzi nav), smogs no rīta vēl netraucē, redzēju putnus Daugavā, saule spīdēja, mazliet smeldza labā potīte, bet vispār bija baigi OK. Vakarā pamērīšu, cik garš/ilgs ir ceļš līdz mājām, ejot pāri Vanšu tiltam.