Jā, pilnīgi piekrītu par robežām. Man liekas (un manā ģimenē tas tiek kultivēts), ka vientulība, pie tam regulāri, ir vajadzīga katram - vienalga, vai vienatnē, vai ar saviem draugiem, vai savā hobijā - tas ir, manuprāt, bezmaz obligāts priekšnoteikums, lai nenojūgtos un nesāktu kasīties ar visiem par visu.
Es vakar kāreiz pārdomāju, cik daudz no manām rūpēm par līdzcilvēkiem ir patiesi nepieciešamas, un cik - nelāgs pieradums, nespēja atlaist viņus savās gaitās un pievērsties sev pašai. Sapratu, ka diezgan liels %. Un es pati beigās no tā ciešu, ieslogu sevi pienākuma apziņas un nepārejošas stresa būrītī. A ja atslābinās - nekas nenotiek! Neviens nepazūd un badu ar necieš. Tagad esmu apņēmusies ievērjoami atlaist to rūpi.