Vispār jau es parasti sapņus neredzu (lai gan ticamāk, ka vienkārši neatceros), lai gan kādreiz- senāk redzēju tos daudz un dikti. Tāpēc arī citu sapņu atstāsti man liekas sveši, nu gluži kā reklāmas televīzijā. Taču šonakt es sapni redzēju un arī atcerējos. Tas viss, acīmredzamā vakardienas ietekmē (vakar man bija pasniedzēja mīļākais brīdis jebkura kursa pasniegšanā -kad studenti liek rakstveida eksāmenu un aizpilda pasniedzēja novērtēšanas anketas- pašam nekas nav jādara un vari lasīt un priecāties, cik foršs esi bijis :))
...Es mācos skolā, un vienlaikus strādāju par pasniedzēju citā skolā, uz manu iepriekšējo stundu/lekciju neviens nebija atnācis, bet es to jau esmu aizmirsis. Nāku uz savu skolu- un redzu, pie skolas milzīgus papīra plakātus, ap kuriem stāv daudz skolēnu un skolotāju. Pūlis sāk trokšņot, mani ieraugot- uz plakātiem rakstīts "Piedod, pasniedzēj!" un kaut kas tādā garā- plakāti ir gan grupu gan individuāli parakstīti un skaidro, ka viņu skola norāvusi manu nodarbību. Manas skolas skolotāji griež zobus- viņiem neviens tādus plakātus nekad nav rakstījis. Man sola nepatikšanas- tad redz ar ko tu nodarbojies, stundas kavēdams, un liek noņemt šos plakātus. Vienā no plakātiem kāda meitene atzīstas man mīlestībā un aicina uz randiņu klubā/krogā "Melnā pērle". Es ņemu, plēšu plakātus nost, rullēju kopā un bāžu miskastēs...
Tad, kad sapni sāk stāstīt, tas irst un jūk un brūk, kā smilšu pils- iracionālie pavedieni, kas visu sasien kopā, nepadodas izstāstīšanai un sapņa sižets vairs paša (manam) racionālajam prātam nešķiet iespējams. Un tad, kad pats tam vairs netici, tad pārliecināt kādu citu par to, ko redzēji, kļūst neiespējami. Tāpēc paliek pāri tikai drumslas un smarža, kas mirkli pēc pamošanās novējo un tad izplēn. Sapnis nepavisam nebija tāds, kā augstāk stāstīts, tas bija pavisam savādāks, bet pāri palika tas, kas uzrakstīts. Tas, ko nav iespējams racionalizēt un saprast, tiek izgriezts un nozaudēts, pārējais tiek loģikai, pieredzei un iekšējai brīvībai atbilstoši pārveidots.