Vispār es ar sevi lepojos. Tikai divdesmit deviņos gados sāku braukt ar sniegadēli (paldies Andrej, ka ievilki) un bez instruktoru palīdzības, pats klūpot, krītot (viens lūzums) un mēģinot, iemācījos braukt un tagad braucu vismaz labi, ja ne lieliski. Jau ceturto gadu ziemu nespēju iedomāties bez meditācijas uz kalna ar dēli pie kājām. Frīraids svaigā sniegā, tas ir labāk nekā orgasms (un ne tikai tāpēc, ka retāk).
Aizpagājušā vasarā ļāvos pierunāties (paldies, Kaspar) pamēģināt veikbordu. Šodien lecu pāri viļniem, apzinoties un izbaudot brīdi, kad esmu lidojumā. Lieliska sajūta. Un arī visu pats, kļūdoties, krītot, sasitoties (viens smadzeņu satricinājums pirmajā vasarā), pārvarot bailes un veidojot pašam savu stilu. Lai gan vēl pagājušvasar teicu, ka lēkāšana veikbordā mani nesaista. Lepojos, ka nebaidos mēģināt, ka pārliecinu sevi spert nākamo soli.