Pilnīgākais apnikums. Tad, kad saproti cik tukša ir tā tava ikdienas murcīšanās un gumzīšanās. Ierastās shēmas un rituāli, kad katrs cenšas būt nozīmīgs vismaz ar rosīšanos. Rezultāts jau nevienu neinteresē- kā sanāk, tā sanāk. Galu galā ir iespējams sarīkot kārtējo sapulci un dalīties pārdomās par to, kādēļ rezultāts ir tāds kā ir. Zobu klabināšana un imitacija burnoi ģeiķeļnosķi, nekas vairāk. Veselas industrijas, kuras vairāk nodarbojas ar sevis popularizēšanu un nekā ar reālas vērtības pievienošanu. Es skatos TV (neprasiet, kādēļ) un redzu cik nežēlīgi daudz cilvēku rosās, lai manā sagurušajā un infantīlajā purnā iegrūstu kaut ko, ko man nafig nekad nav vajadzējis, nevajag un nevajadzēs. Tik daudz cilvēku raksta, producē, drukā, pārdod glancētus papīru blāķus lai patiešām tukši, es atvainojos, dirstu. Pie tam ar bildēm. Reklāmas kantori, kuru vienīgā īstā kompetence ir žilbinošu .ppt failu demonstrēšana un attiecību uzturēšana lai to, kas nu beigās sanācis, kāds pieņemtu. Ielūgumi, pārtijas, kontaktu dibināšana, semināri, kuros katrs nu pelna naudiņu kā māk un atstāsta vecas anekdotes un sakāmvārdus semināra tēmas kontekstā. Es neturpināšu, priekš kam.
Varbūt man patiešām vajadzētu paņemt nedēļu off, lai biezumi nostājas, lai rodas briesmonīgs izsalkums pēc kaut jel kādas darbības. Pēc procesa, jo rezultātu redzu jau tagad un tas mani nesajūsmina. Ja vien par rezultātu neuzskata katra personīgo iztikas minimumu, kas ikmēnesi nonāk kabatās, lai varētu notriekt to dzīvi, kas paliek pāri pēc iknedēļas 40+ stundu notriekšanas. Kas nudien nav slikti, tas pat ir cēli- lai daudziem cilvēkiem būtu ko ēst un tā.
Ziniet, totālākais deja vu. Es kaut kad jau šo postu esmu rakstījis, vai sapņojis, ka rakstu. Ar visiem komatiem un labojumiem. Man nepatīk tie jau bijis briesmīgi nepatīk un mazliet bail, tā iracionāli bet ļoti patiesi.