reiz es braucu tālsatiksmes autobusā un stāvēju celiņā vairāk priekšgalā, kur sēdēt nebija. Un tad nāca pietura un es šausmās redzēju, ka no dibengala tuvojas baigā mamma. Nu, viņa viena pati knapi līda iekšā celiņa platumā. Es, cik varēdams, ieliecos starp krēsliem pasažieriem klēpī. Viņa negrieza ne priekšu, ne pakaļu, bet nāca frontāli virsū, un, protams, iesprūda starp mani un krēslu. Tad viņa "padeva atpakaļ" un nāca virsū ar joni. Mani riktīgi iespieda sēdošajos, krēsli ieliecas, un viņa tika garām un nolīgoja pa trepītēm. Šausmīgas atmiņas,