Atšķirībā no Agatas Kristi, kurai labākie detektīvromānu sižeti radās, mazgājot traukus, man labākās idejas rodas, mizojot kartupeļus. Varbūt tāpēc koju laikā mana galva vienmēr bija pilna ar (manuprāt) lieliskām idejām un oriģinālām domām. Tagad, steigas, veselīgas ēšanas vai komforta laikmetā kartupeļus sanāk mizot krietni retāk. Tiesa gan, es, atškirībā no Agatas Kristi nekad neesmu steidzies pierakstīt un rezultātā tās aizmirstu. Lai gan, kartupeļus mizojot pie sevis murmināju "šito bi neaizmirst". Bet pēc tam jau tie kartupeļi jāgriež, jāmaisa, jāber sāls, jāliek klāt ola un siers, garšvielas. Piemēram, šodien izdomāju kaut ko baigi oriģinālu un svaigu, ko gribēju pat ierakstīt cibā.
Patiesībā ir divi grupējumi, divas nesamierināmas nometnes, divas dzīvesziņas kartupeļu cepšanā. Pirmie uzskata, ka kartupeļi ir jāgriež salmiņos, otrie- ka šķēlītēs. No tā izriet visas sekojošās atškirības. Plaisa starp šīm nometnēm nav mazāka kā starp ateistiem un fundamentālistiem, baltajiem un melnajiem vai vīriešiem un sievietēm.
Nē- šitais nebija tas oriģinālais un svaigais, ko izdomāju, mizojot kartupeļus. To, kā jau teicu, es aizmirsu.