Ja grib iegūt to īsto sajūtu, eglīte patiešām jādedzina- nu tā, ar sērkociņu vai svecīti jāpadedzina skujas, lai gaisā būtu jaušams jaunā gada aromāts, kas atmiņā atsauc Vecā gada nakts Varavīksni un Zilās uguntiņas, obligātās Jaunā gada filmas, kuras zini no galvas pat tad, ja ne reizi neesi redzējis no sākuma līdz beigām, otrās dienas rosola garšu un izelpojušos šampanieti.
Mūsdienās, kad viss ir mainījies, tu pats esi mainījies, svecītes nomainījušas elektriskās spuldzītes un pa tv kasti rāda "slavenību" sejas stulbu šovu mērcē, Vecā/Jaunā gada sajūta tik viegli rokās nedodas. Par laimi vakar (un šodien arī) LTV7 iepriecināja ar cirka programmu un TV5 ar Žāra Parīzes koncertu. Ak jā un, šķiet, Krievijas estrādes zvaigznes ir paliekošākā vērtība TV ekrānā- pirms piecpadsmit gadiem- tās pašas sejas Ļeontjevs vai Doļina, tie paši estrādes mākslinieki- jokdari, tas pats spīdīgais kičš noformējumā (ko Paulvīzijai nekādi neizdosies pārspļaut vai pat cienīgi atdarināt).
Gribu aizbraukt uz Monte-Karlo cirka festivālu un redzēt to visu dzīvajā, vairāk par olimpiskajām spēlēm, pirmo forumulu vai pasaules futbola čempionātu. Mūsu Vihrovs vai jebkurš cits pasaules čempions-vingrotājs cirka arēnā, salīdzinot ar ukraiņu brāļiem (Sudraba klauna balva) izskatītos pēc nīkuļa. Un Radionovu trupas trešais mēģinājums izpildīt Zelta klauna cienīgu triku (pirmie divi neveiksmīgi)- man tiešām sirds noslīdēja papēžos.