[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
| Jūnijs 4., 2018 | |
|---|---|
| 11:42 [Link] |     Brīvdienās pirmo reizi sanāca piedalīties īstās cūku bērēs un nevis kaut kur dziļi laukos, bet tepat pierīgā. Pirms tam biju lasījis etnogrāfiskus aprakstus un redzējis līdzīga pasākuma fotofiksāciju no A-Z, bet nu esot klāt jau viss izskatās savādāk. Nebija gan sevišķi etnogrāfiski, drīzāk tādā kolhoza stilā, veco kolhoznieku vadībā. Man kā iesācējām gan ļāva piedalīties tikai pie svilināšanās un galaprodukta pārvietošanas uz pagrabu. Vispār jau interesanta pieredze, lai gan nekā skaista jau tur protams nav. Paši veči gan arī to kādu laiciņu nebija darījuši un tāpēc viss negāja tik gludi kā plānots, bet procesu pavadošās sarunas gan bija ļoti etnogrāfiskas, sākot ar to kur un kā labāk jādur, lai viss beigtos ātri un beidzot ar dažādu piedzīvojumu atminēšanos, kur nez kāpēc dominē cūkas, kas procesa vidū pamostas un skrien prom. Neiztrūka arī slavenais procesa noslēgums ar degvīna dzeršanu. Kopumā kā jau es minēju, nekas patīkams, bet no kultūrvēstures un antropoloģijas viedokļa ļoti vērtīga pieredze. Kaut gan otreiz piedalītos sevišķi nekāroju. Ir gan aizdomas, ka nāksies. P.S. 1. pasaules kara laika krievu šautenes durklis arī pēc 100 gadiem veiksmīgi pilda savu baiso uzdevumu. Tags: eksistenciālisms, ko es redzēju |