Neprātīgā saprāta balss -
[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
13:01
[Link] | Redz, Joņevam gan labi. Pietiek uzrakstīt un izdot vienu grāmatiņu un publiskajā vidē jau tiec dēvēts par rakstnieku. Man nav nekas pret Joņevu vai viņa grāmatu, man tā tiešām patika, bet pats princips ir jocīgs. Ir cilvēki, kas visu mūžu raksta dzeju, bet nekad neko nav publicējuši. Tad sanāk, ka viņi nav dzejnieki?
Tags: eksistenciālisms
|
|
|
Ir tādi, kas visu mūžu vakariņas taisa, bet tā kā to nav darījuši publiski, bet tikai radiem, tad viņus par pavāriem arī tautā nesauc.
"dzejniekam vārdi nav jāmeklē"
Šajā sakarā gribas nocitēt dialogu no tiesas, kur tiesāja Josifu Brodski:
Судья: А вообще какая ваша специальность? Бродский: Поэт, поэт-переводчик. Судья: А кто это признал, что вы поэт? Кто причислил вас к поэтам? Бродский: Никто. (Без вызова). А кто причислил меня к роду человеческому? Судья: А вы учились этому? Бродский: Чему? Судья: Чтобы быть поэтом? Не пытались кончить вуз, где готовят… где учат… Бродский: Я не думал… я не думал, что это даётся образованием.
Proti, ka par dzejnieku kļūst nevis kādā skolā vai iestādē, bet tāpēc, ka raksta dzeju (labi vai slikti - cits jautājums, iespējams, ka hārdkora literatūras tusētāji par dzejniekiem uzskata tikai tos, kas raksta labi, bet man par to tagad negribas ņemties). Publikācija ir tikai sociālās atzīšanas fakts vai arī privātas prakses institucionalizācija. Apmēram kā saņemt vadītāja apliecību. |
|