Neprātīgā saprāta balss -
[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
21:31
[Link] | Šodien biju kārtējā radu apciemojumā Jelgavā kur mani sacienāja ar ābolu sidru un senaizmirsto vidusskolas sapni: Hektoru. Šitie radi zināmā mērā ir jaunatrasti, jo savulaik vecvecāki uzturēja diezgan ciešus kontaktus, bet pēc veco nāves principā abas puses aizmirsa viena par otru. Tad nu tēvs pirms dažiem gadiem izdomāja, ka vajadzētu atjaunot kontaktus ar šo savu māsīcu. Man pret to nekas nav pretī, jo no tēva puses man to radu ir sasodīti maz...
Bet vispār es par kaut ko citu. Liela daļa manu vienaudžu, kolēģu un paziņu sūdzas, ka drīz viņiem Latvijā vairs nebūs neviena drauga un rada, jo visi ir aizbraukuši uz ārzemēm. Mana dzimta šajā situācijā ir patīkāms izņēmums, jo absolūtais vairākums strādā un dzīvo tepat Latvijā. Citam iet labāk, citam sliktāk, bet neviens īpaši par dzīvi nesūdzas. Daži pat ir izblandījušies pa pasauli, atgriezušies atpakaļ dzimtajā miestā un sākuši veiksmīgu biznesu. Izņēmums ir viens brālēns anglijā, kurš tur aizbrauca lielā mērā sava dumpīguma dēļ un tagad tur kuļas kā pliks pa nātrēm. Kā arī viena attālāka māsīca, kas pēdējā brīdī paguva izsprukt no vecmeitas goda 36 gadu vecumā apprecot amerikāņu atraitni un pārceļoties pie viņa uz Kanzasu. Tā lūk.
Mūzika: Senmuth- Карма Tags: eksistenciālisms
|
|