Neprātīgā saprāta balss - 25. Februāris 2020
[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
16:10
[Link] | Iestādē publiski runā par sabiedrības iesaistes nepieciešamību, pilsonisku aktivitāti u.c. skaistām lietām, bet realitātē visi vietējie aktīvisti tiek uztverti kā zobu sāpes. Viņu uzklausīšana un iedziļināšanās problēmās rada papildus pienākumus kurus neviens negrib uzņemties, jo tas novērsīs fokusu no ikdienas birokrātisko procedūru pildīšanas tādējādi radot kavēšanos dokumentu apritē, kas valsts pārvaldē ir viens no lielākajiem grēkiem. Ir jau taisnība, ka nereti šiem aktīvistiem revolucionārā degsme ir lielāka par zināšanām un izpratni. Līdz ar to, tev ļoti daudz laika jāveltī skaidrojošajam darbam bez garantijām par rezultātu. Mēdz būt arī tā, ka dažādas sabiedrības grupas (parasti kaimiņi) kārto savstarpējus rēķinus ar mana kantora starpniecību un cenšas viens otram ieriebt. Vēl ir diezgan liela grupa, kas labprāt pasludinātu par kultūras mantojumu visu pasauli un aizliegtu pilnīgi jebkādu jaunu būvniecību pilsētu centros. Arī ar tiem ir jārunā, jāuzklausa, jābraukā pa pasauli, jāmēģina kaut kas skaidrot utt. To visu varētu darīt aktīvāk, ja vien tevi nevērtētu pamatā pēc izmērāmiem, birokrātiskiem rezultātiem, kuru sasniegšana prasa laiku.
Rezumējot jāsaka, ka iestāde, kuras darbībai pilnā apmērā būtu jābūt sabiedrības interesēs un ciešā saskarē ar sabiedrību, īsti nespēj to nodrošināt, jo prioritāte vienmēr ir birokrātiskais process. Šoreiz pat vadība to labi saprot un visādi cenšas to mainīt, bet vienas iestādes līmenī to var uzlabot minimāli. Lielā mērā tāpēc, ka sasodītā valsts kontrole visu vērtē tikai no birokrātiskām un juridiskām pozīcijām. Velk ar pirkstu pa dokumentiem, meklē nepilnības, skaita vēstules un aktus. savukārt tas, kas reāli ir izdarīts kultūras mantojuma saglabāšanas jomā viņus neinteresē. Kontrolei ir jābūt un dokumentiem ir jābūt kārtībā, bet ja tā visa rezultātā pazūd ne tikai pieminekļi, bet arī cilvēki, tad laikam kaut kas nav īsti kārtībā.
Tags: darbs, eksistenciālisms
|
|