[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]

Oktobris 30., 2019

Oktobris 30., 2019

13:57 [Link]

Nedaudz par Helēnas Demakovas garo ēnu Latvijas kultūrpolitikā. Daudziem, tai skaitā man, ar šo trekno gadu kultūras ministri saistās labas atmiņas. Viņa panāca jūtamu algu palielinājumu kultūras nozares darbiniekiem un arī muzeja darbinieks beidzot varēja sajusties kā cilvēks. Šie labie laiki gan bija tikai dažus mēnešus gari, jo tūlīt sākās lielā krīze un kultūras joma iekrita vēl dziļākā bedrē nekā pirms tam. Tomēr ministres kadru politika bija diezgan īpatnēja. Kultūras nozarē ir termins ''Demakovas cilvēks'' ar ko apzīmē savulaik ministrei pietuvinātus cilvēkus, kas iecelti neatbilstoši augstā amatā. Tagad jau ietekmīgos amatos tādi palikuši diezgan maz, bet viens otrs vēl spītīgi turas. Viena no zināmākajām ir bēdīgi slavenā brīvdabas muzeja direktore, kas šajā amatā nokļuva ar tiešu ministres gādību. Ministrija jau teju 10 gadus nesekmīgi mēģina viņu atlaist. Rīgā runā, ka šis amats viņai piešķirts kā atlīdzība par kādiem pakalpojumiem, jo dāma ilgstoši bija ministrijas galvenā grāmatvede. Nesen uzzināju, ka arī mana pašreizējā priekšniece ir ''Demakovas cilvēks''. Savulaik, veidojot reģionālo nodaļu, lielajam iestādes vadītājam tika izteikts nepārprotams ministres mājiens, ka nodaļas vadītājās amatā ir jāliek konkrētā dāma. Saprotams, ka nekāds konkurss netika rīkots. Principā viņa pilnībā piemīt ''Demakovas cilvēka'' rakstura īpašības: apšaubāmas profesionālās zināšanas, pilnībā nepiemērotas cilvēciskās īpašības, bet milzīgas ambīcijas un demagoga prasmes. Līdzšinējā pieredze rāda, ka cīnīties ar šiem cilvēkiem vai mēģināt atbrīvoties ir diezgan bezcerīgi. Aiz viņiem parasti kāds stāv. Labi, ka vismaz laiks nestāv, bet strauji rit uz priekšu. Jaunākas šīs dāmas nepaliek, lai kā gribētu. Tags: darbs, eksistenciālisms (1Iespļāva | Iespļauj dvēselē)