[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]

Jūlijs 30., 2019

Jūlijs 30., 2019

22:04 [Link]

Šodien pirmo reizi mūžā bija iespēja palidot helikopterā. Forši un tiešām baigā brīvības sajūta tur augšā. Saprotu tos, kas ir ''saslimuši'' ar mazo aviāciju. Prieku tikai drusku mazina mana vestibulārā sistēma, kurai jau lidmašīnas augstuma maiņas rada jūtamu diskomfortu, par helīša manevriem nemaz nerunājot. Un tad priekšniecībai tas iepatīkas tik ļoti, ka tā izlemj ar to pašu heli doties atpakaļ uz Rīgu un tu paliec viens pats Zemgales laukos ar iestādes vadītāja džipu... Bet vispār, visa pasākuma vaininieks, Bruknas priesteris Mediņš, ir traks vecis. Neuzskatu sevi par reliģiozu cilvēku, bet nevar noliegt, ka viņš dara lielisku darbu. Viņa darba spējas un apgriezieni ir fenomenāli. Gan ar savu atkarīgo ārstēšanas programu jau daudzu gadu garumā, gan arī tagad ar speciālās zēnu ''aviācijas'' skolas izveidi, ar topošu meiteņu skolu un vēl tikai ideju līmenī dzīvojošiem sapņiem. Viņš arī no nebūtības paglābis vairākus kultūras pieminekļus un cerams, ka izglābs vēl kādu. Būdams Āfganistānas kara veterāns viņš lauž visus stereotipus par katoļu priesteriem. Ar tiešu un skarbu valodu, kas reizēm pat robežojas ar rupjību, bet viņa pārraudzībā esošais kontingents saprot tikai tādu. Tajā pašā laikā uzreiz atrod kontaktu ar jauniešiem, jo nebaidās no slenga un žargoniem un izprot viņu problēmas. Savukārt nereti sprediķo tādas ķecerības, ka jābrīnās kā katoļi viņu pacieš. Atbilde jau gan ir zināma. Viņa ticībai pievērsto cilvēku skaits jau, iespējams, ir mērāms simtos. Brīnos tikai kā viņa skolā sadzīvo šķietami divas diezgan pretējas idejas. Montesori izglītības koncepcija ar visumā ļoti tradicionālo vīrieša un tēva definīciju ar visām nepieciešamajām prasmēm. Ar netradicionālām metodēm tiek mēģināts iemācīt ļoti tradicionālas un šķietami pašsaprotamas lietas. Blakus Bruknas muižai viņa dzērāji un narkomāni ir uzcēluši baznīcu. Kārtīgu mūra baznīcu, kādas Armēnijas baznīcas precīzu kopiju, kas ir vaļā un pieejama ikvienam 24/7. Tajā baznīcā altārgleznas vietā ir skulpturāls tēls, kas mani emocionāli ļoti uzrunā. No tērauda armatūras sametināts asimetrisks krusts kurā piesists betonā atliets Jēzus. Tas ir tik dinamisks un kustība sastindzis tēls, kam līdzīga nav neviena citā baznīcā. Tas burtiski kāpj nost no krusta. Tas nav nekāds pēc klasiskajiem kanoniem gleznotais garmatainais jēzuliņš ar nimbu un apgarotu skatienu. Nav arī nekāds Latgales kokā grieztais kristiņš kam tantes bučo kājiņas un rotā ar puķītēm. Šis ir skarbs vīrs ar vieplīgu rajona ''pacana'' seju, kam tomēr tā vien gribas padot roku un palīdzēt nokāpt zemē. Ir grūti iztēloties kaut ko, kas vēl uzskatāmāk demonstrētu augšāmcelšanās un nemirstības ideju... Tags: darbs, eksistenciālisms (3Iespļāva | Iespļauj dvēselē)