[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]

Aprīlis 30., 2019

Aprīlis 30., 2019

13:53 [Link]

Dažas domas plānotās administratīvi teritoriālās reformas kontekstā. Tā kā lielu daļu sava darba laika sanāk pavadīt ārpus Rīgas, tad viedoklis ir izveidojies. Vispirms jau jāsāk ar to, ka šis ir nebijis gadījums, kad kādai reformai ir politiskā griba un atbalsts teju visos līmeņos. Sākot ar daļu sabiedrības un beidzot ar saeimas vairākumu un valdību. Tas vedina domāt, ka ja vien pašreizējā valdība nekritīs, reforma tiks īstenota. Jautājums tikai par tās formu un apjomu. Tāpat arī vērojama teju unikāla parādība valsts pārvaldē, kā savu kļūdu atzīšana. Lai gan oficiālais formulējums ir drusku maigāks. 2009. gada reforma bija nevis kļūdaina, bet netika realizēta līdz galam. Piekrītot pamatdomai, ka reforma ir nepieciešama, šobrīd pieejamā informācija nav sevišķi iepriecinoša un liek uzdot virkni jautājumu. Šobrīd šajā tēmā dominē sausi juridiski formulējumi, ekonomiski un saimnieciski argumenti. Es, kā vēsturnieks, reformu skatu no kultūrvēstures un vēsturiskās ģeogrāfijas viedokļa. Zemāk dažas manas atziņas par reģioniem un reformu kultūrvēstures aspektā: * Nedaudz skumji, ka pašlaik publiskotajā plānotajā administratīvā iedalījuma kartē tiek iets vieglākais ceļš. Atkal tiek piedāvāta tikai nedaudz papildināta veco rajonu karte. Neapšaubu t.s'''attīstības centru'' nozīmi, kā arī to, ka lielākā daļa lauku iedzīvotāju, vecuma grupā virs 40 itin labi atceras un spēj sevi identificēt vecajā rajonu sistēmā. Skumji paliek no tā, ka daļēji tiek atjaunots padomju okupācijas laika administratīvais iedalījums nevis izveidots tāds, kas respektētu gadsimtu gaitā izveidojušās kultūrvēsturisko novadu robežas un iedzīvotāju lokālo identitāti. Pat ja reizēm tas ir pretrunā ar ekonomiskās attīstības prognozēm vai iedzīvotāju skaitu. * Šajā sakarībā visvairāk skumjas raisa fakts, ka Augšzeme jeb Sēlija joprojām neeksistē kā oficiāls kultūrvēsturisks novads un šobrīd faktiski ir sadalīts starp Zemgali un Latgali. Protams, ka reģions vienmēr ir bijis reti apdzīvots, bez izteiktiem un lieliem centriem, kā arī tā iedzīvotāju lokālā identitāte ir sākusi veidoties tikai salīdzinoši nesen. Tomēr izveidojot divus prāvus novadus līdz 1941. gadam pastāvošo Ilūkstes un Jēkabpils apriņķu robežās būtu panākts, ka Daugavas kreisajam krastam tiek dota iespēja veidot vienotu sēlisko identitāti. It sevišķi tas attiecas uz daļēji latgaliskoto un pārkrievoto novada daļu uz A no Ilūkstes, kas šobrīd iekļauta Daugavpils un Krāslavas novados. * Daudz runāts par suitiem. Unikālā suitu kultūrtelpa iekļauta ne tikai Latvijas kultūras kanonā, bet arī UNESCO nemateriālās kultūras sarakstā. Jaunās reformas piedāvājumā suiti kā atsevišķa vienība vispār neeksistē. Turklāt atšķirībā no sēļiem, par suitu stipro lokālo identitāti nevienam nav šaubu. Taisnības labad gan jāsaka, ka arī 2009.gada reformas rezultātā, lai arī tika izveidots Alsungas novads, suitu teritorijas tika sadalītas starp trim pašvaldībām. Ja reizi suti ir tā sabiedrības daļa, kuras radītais mantojums un atšķirības ir atzītas visaugstākajā nacionālajā un arī starptautiskajā līmenī, būtu tikai loģiski, ja arī viņiem būtu tiesības uz savu pašvaldību. Piedāvāju pašreizējam Alsungas novadam pievienot Jūrkalnes un Gudenieku pagastus un lai suiti dzīvo mierā. * Man nesaprotamu iemeslu dēļ, izmēros kompaktā un lielu ieguldījumu Latvijas valsts tapšanā devusī Piebalga, 2009. gadā tika sadalīta Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas novados. Lai arī pēdējos gados krietni gājusi mazumā un atšķaidīta ar ienācējiem, bet piebaldzēnu identitāte joprojām ir dzīva. Piedāvāju abus novadus apvienot un izveidot vienotu Piebalgas novadu. * Par Latgali nerunāšu, jo ar to pēdējos gados ir diezgan liela skaidrība. Zinu, ka daži latgaliešu īpatņi joprojām sūdzas par etnocīdu, bet tika liela uzmanība kā pēdējos gados, Latgalei nav pievērsta nekad visā Latvijas vēsturē. Turklāt arī paši latgalieši ir ļoti aktīvi savas identitātes kopēji un uzturētāji. Faktiski to pašvaldību robežas ietekmēs minimāli. Lielā mērā tas protams saistīts ar bažām par reģiona uzticību un lielās kaimiņvalsts aktivitātēm pēdējos gados. Bet, ja no ģeopolitisko notikumu diktētiem lēmumiem kāds labums atlec arī latgaliešu kultūras un identitātes stiprināšanai, tad tas ir tikai apsveicami. Būtu tikai jāizbeidz absurdā situāciju, ka daļa no pilnīgi latgaliskā Krustpils novada (Atašienes pagasts) atrodas Zemgales plānošanas reģionā, savukārt tikpat latgaliskie Varakļāni Vidzemes plānošanas reģionā. Vispār jau plānošanas reģionu robežas ir cits, vēl absurdāks stāsts un par to varbūt citreiz. Rezumējot jāsaka, ka ļoti gribētos, lai ministrija paskatās uz reģioniem arī ārpus ekseļa tabulu rāmjiem. Es saprotu valdošu vēlmi visu unificēt un vienādot. Potenciāli bīstami precedenti nekad nav bijuši cieņā. Tas atvieglo dzīvi. Tomēr kaut kas vērtīgs visa tā rezultātā var tikt zaudēts. Latvija vienmēr ir bijusi īpaša ar nelielā teritorijā esošu milzīgu dažādību. Tas joprojām ir tikai daļēji izmantots tūrisma un ar to saistīta biznesa potenciāls. Tags: darbs, eksistenciālisms (3Iespļāva | Iespļauj dvēselē)