pink martini

ajutu ceriņu smaržu šodien. Tā bija kā auksta ūdens šalts sejā, tikai tādā ziņā, ka pārsteidza ļoti, nevis atvēsināja.
Rīga ir tik skaista, un Rīgai piestāv ceriņi. Es gribu iet gar Daugavmalu, kad saule vizuļo ūdenī un ir tik karsts, ka katra vēja pūsmiņa veldzē kā okeāns. Un es gribu laukos vāļāties pļavā uz sedziņas, kad zāles sutīgā smarža burtiski reibina un apstādina pasauli. Es gribu tik daudz ko.

Šis brīdis ir tāds neaptverams. Es jūtu 12 gadus krājušos nogurumu, bet vienlaikus arī 12 gados labi padarīta darba sajūtu. Un kā nu ne, ja vidējā atzīme uz atestāta būs 9. Vai 8.9, ja bišku nepaveiksies. Es patiesībā nesaprotu, kā man būtu tagad jājūtas, skolu beidzot, jo tas ir tāds vairāk kā pusi mana tagadējā mūža ildzis projekts, kura beigās izjūtas tiešām vienkārši nav saprotamas.
Vislabāk man laikam atmiņā paliks 10. klase, jo tā bija visinteresantākā. Kas tikai nenotika 10. klasē! Skaisti laiki, jāā. Bet viss iet uz priekšu un tagad es to vairs negribētu. Es jūtu, ka esmu nobriedusi tam nākamajam, es nemaz negribētu vēl palikt skolā. Jā, vidusskolā bija ļooti forši, bet visam savs laiks.

Ir nedaudz arī apnicis dzīvot divas dzīves, tā īsti nedzīvojot nevienu, citējot Klāvu. Viņš jau nu labāk par visiem zina, ko tas nozīmē. Nevar izbaudīt dzīvi, ja tajā pat brīdī esi saistīts ar kaut ko zināmā mērā abstraktu un pat neesošu. Arī zināmā mērā. Taču tas viss, protams, ir gaišās nākotnes vārdā, un es ticu gaišajai nākotnei (tāpat kā es ticu labajam cilvēkos, bet tas ir cits stāsts). Tāpēc, lai gan man vienmēr bija šķitis, ka 12. klases beigām vajadzētu būt vienam no labākajiem laikiem cilvēka dzīvē, es dzīvoju nākotnei, es gaidu, es ciešos, jo ticu, ka man labākais būs pēc tam. Un uz ilgu laiku, nevis tikai pāris mēnešiem maijā. Starp citu, citiem arī 12. klases beigas ir bijušas diezgan nekādas. Kas tas vispār par stereotipu, ko? Pff.

Tikai jāturas, un tad jau būs labi.

6.06. - 16.06.

!!!!!!!!!!!!!!!!

'll read your books
Cause they'll remind me of you
And I'll learn your notes
So that I have a clue
And I'll watch your films
So I'll know them through and through
And I'll do the things that remind me of you
And I'll wash my hair in your shampoo
And I'll buy your perfume
And spray it round my room
And I'll smoke your cigarettes
So that I'm dying too

u, tagad jau viss ir normīgi.
Man beidzot izdevās socializēties. Bija jauka hokejpasēdēšana (lai gan stulbi, ka zaudējām) ar draudzenēm. Vispār galīgi dīvaini ir tas, ka mūsu - 8 meiteņu - bariņš nemainās jau 5. gadu. Ir, protams, visādi bijis, nāk dažādi cilvēki klāt, tad atkal iet prom, bet mēs paliekam. Un tas ir riktīgi forši. Kaut kā gribas domāt, ka varbūt arī vēl pēc 5 gadiem, kad būsim pabeigušas universitātes un sākušas veidot ģimenes un karjeras, mēs arī būsim mūsu meiteņu bariņš. Jo tas ir baigi forši.

ikko lasīju šādus rakstus portālā mango.lv:
Par to, ka Dienvidāfrikā katru trešo minūti izvaro kādu bērnu.
''Notiesāts pasaulē jaunākais izvarotājs'', proti, 12gadīgs zēns, kas izvarojis 2 gadus vecu meiteni.
Afganistānā pieņemti jauni likumi, kas aizliedz sievietēm pretoties vīram, ja tas vēlas seksu, iziet no mājas bez vīra atļaujas utt.
Jemenā no izvarošanas nomirusi tikko ar varu izprecināta 13 (!) gadus veca meitene.
Musulmaņu padomus sievu sišanā.

kat, skat, ko es saņēmu.

''Dear Kristine Disler,

You will receive information on the result of the assessment and your official ranking number after June 1st. ''

VĒL VISMAZ PUSOTRS MĒNESIS?????
Bļāviens, es taču dabūšu nervu sabrukumu līdz tam!
Fāāāāāāāk.

i, ai, ai, mans programmētājs ir baaaigais minimālists!

Bet tā jau ir, ka tas atšķirīgais taču mūs vienmēr vieno.

amēr citām meitenēm puiši dāvina rozes, mans puisis man dāvina mājaslapas :D
Un patiesībā jau tas ir daudz foršāk.

aikam jau ir tā, ka, jo mazāk tu dari, jo mazāk sanāk ko izdarīt.
šī ir jau trešā diena, kas pavadīta mājās, pārsvarā - sēžot pie datora. un nedarot nekā jēdzīga. nu labi, tagad es nedaudz mānos, vakar es tomēr izdarīju pāris jēdzīgas lietas. bet visā visumā - pretty pointless.

galvenais jau ir tas, ka man it kā pat būtu kur iet un ko darīt, bet es neeju, jo liekas, ka tur nebūs ko darīt, nebūs foršu cilvēku, tikai par velti iztērēšu naudu kaut kādiem alkoholiskiem dzērieniem. tā nu es te sēžu un visu laiku nevaru izlemt - kustēties kaut kur vai nē, līdz beigās vienkārši palieku mājās.

patiesībā es nesaprotu, ko dara tie cilvēki, kuriem nav attiecību. ir kaut kā stulbi justies vienam. ar savu otro pusīti tu vienmēr vari kaut kur iet, daudz neuztraucoties par tādām lietām kā
1. tur varētu būt garlaicīgi, jo vienam ar otru taču jums ir pietiekami interesanti
2. nebūs kur gulēt un pēc tam nāksies iet mājās, jo pastaigāties divatā naktī kaut kur ir diezgan patīkama lieta
3. tur nevienu nepazīsiet - ja gadīsies, ka būs jāpavada viss laiks divatā, jo nesatiksiet nevienu pazīstamu, tas taču nebūs nekas traks, kā tas būtu tad, ja nāktos vienkārši stāvēt vienam pašam.

visu šo iemeslu dēļ es neizsakāmi vēlētos, lai mans puisis būtu latvijā. un nerunājot nemaz par to, ka, visticamāk, mēs nemaz negribētu iet uz kaut kādiem apšaubāmas kvalitātes pasākumiem, jo mums mājās būtu supernais un nekas vairāk nebūtu vajadzīgs.

taču būtībā jau šis ieraksts ir tikai mana kārtējā vientulības izpausme un žēlošanās. šķiet, ka es pēdējā laikā vispār neesmu spējīga runāt/domāt/rakstīt ne par ko citu, kā vien savām attiecībām un visu, kas ar tām saistīts. bet tiem, kam tas nepatīk, iesaku no sākuma pamēģināt trīs mēnešus būt long distance relationshipā (jāāā, jau trīs mēneši!) (nu labi, tīri long distance ir bijis divus mēnešus) un tad izteikt pretenzijas.

isādās mājaslapās man visu laiku piedāvā atrast savu mīlestību, pārbaudīt, ko viņš par mani patiesībā domā, cik ilgi būsim kopā un tamlīdzīgi.

varbūt es tiešām līdz šim esmu lietojusi nepareizo pieeju?

zgāju šovakar ārā ar suni un pirmo reizi apmēram divu gadu laikā negribējās pīpēt. laikam ir vienkārši faaaking pārāk auksts.

žēl, ka last.fm nescrobblo tās dziesmas, kas skan manā galvā. pa vakardienu un šodienu, piemēram, būtu u2 - i'll go crazy if i don't go crazy tonight apmēram 100 reižu.

bet tas tā.

ā es gaidu nākamo nedēļu!

''Būs tiešām iespaidīgi.''
Ojā.

how
how i wish you were here

wild thing
i think i love you
but i wanna know for sure
so come on and hold me tight

4. februāris bija ļoti iesēdies manā galvā un es to datumu briesmīgi gaidīju. tagad izrādās, ka braucam jau trešajā :D nu, ko - es tikai priecājos. pēkšņi ir palicis mazāk par divām nedēļām.

nedaudz arī pārgāja mana mazā depresijiņa, jau jūtos spējīga kaut ko padarīt.
piemēram, beidzot sākt mācīties.

aiaiai, man būs lieliskas (izrādās) 11 dienas!

vispār gribas caurām dienām gulēt gultā un klausīties mūziku. tas arī viss. pat ēst slinkums.
jo mazāk tu dari, jo mazāk spēka ir. teiksim, šobrīd es jūtos pilnīgi izpumpēta, lai gan pēdējās četras dienas 80% laika esmu pavadījusi savā gultā.

vai es varētu būt?

šī nedēļa bija mūžīga.
vēl 18 dienas.
neticami, ka vēl tik ļoti ilgi jāgaida.

juhuhū, biļete jau tikpatkā kabatā, ja neskaita to, ka epasta kastītē.

šodien sāku ļoti izjust viņa trūkumu. tas nekas, ka mēs katru dienu vismaz trīs stundas runājamies skaipā, patiesībā, tas pat liek ilgoties vēl vairāk. bāāccc, būs grūti, es jau to jūtu. un šitā daudzus mēnešus.

rīt krāsoju brūnus matus, un man vairs nav gēla nagu.
back to her normal self?

pārmaiņas nāk par labu.

[05.01.2010 23:59:45] Martins Spilners: god hates us all
[05.01.2010 23:59:56] kristīne: he most certainly does
[05.01.2010 23:59:53] Martins Spilners: but he does not exist
[05.01.2010 23:59:58] Martins Spilners: so it's ok