Turēties, un būs labi
ajutu ceriņu smaržu šodien. Tā bija kā auksta ūdens šalts sejā, tikai tādā ziņā, ka pārsteidza ļoti, nevis atvēsināja.Rīga ir tik skaista, un Rīgai piestāv ceriņi. Es gribu iet gar Daugavmalu, kad saule vizuļo ūdenī un ir tik karsts, ka katra vēja pūsmiņa veldzē kā okeāns. Un es gribu laukos vāļāties pļavā uz sedziņas, kad zāles sutīgā smarža burtiski reibina un apstādina pasauli. Es gribu tik daudz ko.
Šis brīdis ir tāds neaptverams. Es jūtu 12 gadus krājušos nogurumu, bet vienlaikus arī 12 gados labi padarīta darba sajūtu. Un kā nu ne, ja vidējā atzīme uz atestāta būs 9. Vai 8.9, ja bišku nepaveiksies. Es patiesībā nesaprotu, kā man būtu tagad jājūtas, skolu beidzot, jo tas ir tāds vairāk kā pusi mana tagadējā mūža ildzis projekts, kura beigās izjūtas tiešām vienkārši nav saprotamas.
Vislabāk man laikam atmiņā paliks 10. klase, jo tā bija visinteresantākā. Kas tikai nenotika 10. klasē! Skaisti laiki, jāā. Bet viss iet uz priekšu un tagad es to vairs negribētu. Es jūtu, ka esmu nobriedusi tam nākamajam, es nemaz negribētu vēl palikt skolā. Jā, vidusskolā bija ļooti forši, bet visam savs laiks.
Ir nedaudz arī apnicis dzīvot divas dzīves, tā īsti nedzīvojot nevienu, citējot Klāvu. Viņš jau nu labāk par visiem zina, ko tas nozīmē. Nevar izbaudīt dzīvi, ja tajā pat brīdī esi saistīts ar kaut ko zināmā mērā abstraktu un pat neesošu. Arī zināmā mērā. Taču tas viss, protams, ir gaišās nākotnes vārdā, un es ticu gaišajai nākotnei (tāpat kā es ticu labajam cilvēkos, bet tas ir cits stāsts). Tāpēc, lai gan man vienmēr bija šķitis, ka 12. klases beigām vajadzētu būt vienam no labākajiem laikiem cilvēka dzīvē, es dzīvoju nākotnei, es gaidu, es ciešos, jo ticu, ka man labākais būs pēc tam. Un uz ilgu laiku, nevis tikai pāris mēnešiem maijā. Starp citu, citiem arī 12. klases beigas ir bijušas diezgan nekādas. Kas tas vispār par stereotipu, ko? Pff.
Tikai jāturas, un tad jau būs labi.