man ļoti patīk, kā izklausās vārdi šajā dziesmā krieviski, bet es viņus nesaprotu lielākoties.
aikam jau ir tā, ka, jo mazāk tu dari, jo mazāk sanāk ko izdarīt.šī ir jau trešā diena, kas pavadīta mājās, pārsvarā - sēžot pie datora. un nedarot nekā jēdzīga. nu labi, tagad es nedaudz mānos, vakar es tomēr izdarīju pāris jēdzīgas lietas. bet visā visumā - pretty pointless.
galvenais jau ir tas, ka man it kā pat būtu kur iet un ko darīt, bet es neeju, jo liekas, ka tur nebūs ko darīt, nebūs foršu cilvēku, tikai par velti iztērēšu naudu kaut kādiem alkoholiskiem dzērieniem. tā nu es te sēžu un visu laiku nevaru izlemt - kustēties kaut kur vai nē, līdz beigās vienkārši palieku mājās.
patiesībā es nesaprotu, ko dara tie cilvēki, kuriem nav attiecību. ir kaut kā stulbi justies vienam. ar savu otro pusīti tu vienmēr vari kaut kur iet, daudz neuztraucoties par tādām lietām kā
1. tur varētu būt garlaicīgi, jo vienam ar otru taču jums ir pietiekami interesanti
2. nebūs kur gulēt un pēc tam nāksies iet mājās, jo pastaigāties divatā naktī kaut kur ir diezgan patīkama lieta
3. tur nevienu nepazīsiet - ja gadīsies, ka būs jāpavada viss laiks divatā, jo nesatiksiet nevienu pazīstamu, tas taču nebūs nekas traks, kā tas būtu tad, ja nāktos vienkārši stāvēt vienam pašam.
visu šo iemeslu dēļ es neizsakāmi vēlētos, lai mans puisis būtu latvijā. un nerunājot nemaz par to, ka, visticamāk, mēs nemaz negribētu iet uz kaut kādiem apšaubāmas kvalitātes pasākumiem, jo mums mājās būtu supernais un nekas vairāk nebūtu vajadzīgs.
taču būtībā jau šis ieraksts ir tikai mana kārtējā vientulības izpausme un žēlošanās. šķiet, ka es pēdējā laikā vispār neesmu spējīga runāt/domāt/rakstīt ne par ko citu, kā vien savām attiecībām un visu, kas ar tām saistīts. bet tiem, kam tas nepatīk, iesaku no sākuma pamēģināt trīs mēnešus būt long distance relationshipā (jāāā, jau trīs mēneši!) (nu labi, tīri long distance ir bijis divus mēnešus) un tad izteikt pretenzijas.