Ja agrāk vīrišķiem vajadzēja vizināt un vicināt savus "zobenus" pa labi, pa kreisi un bāzt visās iespējamajās tīrajās un netīrajās vietās ar tekstu "mazā, tu man patīc, bet tas ir tikai sekss", tad tagad... paiet mēnesis un sākas teksti "Būsim kopā, es gribētu lielu ģimeni, ievācamies kopā, varbūt nokārtojam to lietu un precamies, vai tu mani vairs nemīli?" 

WHAT THE HELL, MAN? 

Kaut ko tādu es gaidītu no sievietēm, ka visām formalitātēm jābūt nokārtotām un visam jābūt pa plauktiņiem, un vagīnas izdalījumu (jeb bērnu) radīšana ir a MUST. Tagad sievietes ir tās, kuras vicinās ar savām dabas dāvanām, klejo, eksperimentē, nevēlas zaudēt savu brīvību un, pa lielam, netic mīlestībai. 

Jocīgi kā viss ir pagriezies uz 180°.

Varbūt tas ir "stipro sieviešu komplekss"? Vai es vienkārši esmu dumja un sačakarēta?

Es atkal mokos ar eksistenciālajiem jautājumiem, bakalaurs uz priekšu neiet. gmail.com neesmu bijusi jau vairāk kā 2 ned., joooo, ja es neredzu vēstules no darba vadītājas, tad man arī nav uz viņām jāatbild un jāmeklē stulbi/nodrāzti iemesli kāpēc, redz, neesmu nodevusi teorētisko daļu, kura bija jānodod viņai jau 4. maijā. Pēc 2 min jau būs 6 datums. Fuck me sideways and call me Sally. Es šamējo nepabeigšu. Jobelis. Varētu sākt koju pagalmā rakt tuneli uz elli, ar to man varētu iet raitāk nekā ar šamējo savārstījumu. eh.

Un šodien bija 183 reize, kad man kāds pateica, ka es par daudz lamājos un 229 reize, kad man pasaka, ka meitenēm pīpēt nava smuki un 599 reize, kad man pasaka, ka nedomāju/neuzvedos kā meitenēm klājas. Nu un ko man tagad darīt? Iet kārties? Olnīcas ir, pupi ir, figūra ir, gari mati ir, atpisies.

Jau pagāja 5 min. Jau ir 6.maijs. Dammit.