Ja agrāk vīrišķiem vajadzēja vizināt un vicināt savus "zobenus" pa labi, pa kreisi un bāzt visās iespējamajās tīrajās un netīrajās vietās ar tekstu "mazā, tu man patīc, bet tas ir tikai sekss", tad tagad... paiet mēnesis un sākas teksti "Būsim kopā, es gribētu lielu ģimeni, ievācamies kopā, varbūt nokārtojam to lietu un precamies, vai tu mani vairs nemīli?" 

WHAT THE HELL, MAN? 

Kaut ko tādu es gaidītu no sievietēm, ka visām formalitātēm jābūt nokārtotām un visam jābūt pa plauktiņiem, un vagīnas izdalījumu (jeb bērnu) radīšana ir a MUST. Tagad sievietes ir tās, kuras vicinās ar savām dabas dāvanām, klejo, eksperimentē, nevēlas zaudēt savu brīvību un, pa lielam, netic mīlestībai. 

Jocīgi kā viss ir pagriezies uz 180°.

Varbūt tas ir "stipro sieviešu komplekss"? Vai es vienkārši esmu dumja un sačakarēta?