Faith Club
Faith Club
- 2013.11.21, 09:51
- Pāris vārdus par miegu.
Tā nopietni sleep-training uzsākām mēs oktobra sākumā.
Mazā guļ savā gultiņā, atsevišķā istabā. Pirms tam gulēja ar mammu uz matrača (cosleeping, zīdot). Izlēmām par šo tāpēc ka jau pārāk pa nakti spārdījās, izmantoja krūti nevis ēšanai bet komfortam, koda, un arī nemierīgi gulēja, nevarēja izgulēties ne pati, ne A.). Kad sākām režīmu, mazajai jau bija 2 gadi 2 mēneši.
Miega režīms ir: diendusa 13:00 (tad arī dārziņā liek gulēt), 20:00 gultā uz nakti (parasti aizmieg uzreiz, vai 10 minūšu laikā). Mostas diezgan precīzi ap 7:00. (Tad A. ceļas un iet uz matrača vēl pazīdīt un pamiegoties. Ap 7:30 gan mazā jau ir augšā un tad nākas jau vērt vaļā aizkarus un iedot kautkādas spēļmantiņas. Ap 8:00 visi ceļamies, ap 8:45 ir jāiet uz dārziņu.)
Pirmās 2-3 dienas (oktobra sākumā) ieviešot režīmu bija liela bļaušana. Bet tad vispār bija traki, kā es agrāk rakstīju: gājām gulēt ap 22:00, bija problēmas ar iemigšanu, viss dēļ mazās pārguruma vakaros.
Tajās dienās bija tā - vispirms 90 minūtes nobļauj pirms aizmieg, tad stundu, tad 30 minūtes. Vispār, stāsts bija kā viņu piespiest gulēt gultiņā vienai, nevis uz matrača, ar mammu. Bet bija vieglāk nekā varēja būt - viņa necēlās, paklausīgi gulēja. (Citiem bērniem nākas izdomāt visādus gājienus lai neceļas un nekāpj no gultas ārā). Un tad pēc dažām grūtajām dienām jau aizmiga ātri - praktiski 5-10 minūtes. Tad sākās mošanās naktī. Modās 22:00, tad 12 vai vienos, tad vai nu 3jos vai 5os. Tas vēl nekas, pamostas, pabļauj, aizmieg. Ja bļauj ilgāk, es nācu, pamierināju. Tad vienā brīdī mazā saprata ka no gultiņas var rāpties ārā, un nākt pie vecākiem.
Vispār, soli atpakaļ - mana kļūda bija tas, ka es viņu noliekot gultā, viņai iemiegot sēdēju pie gultas un lasīju (nu, tur, īstenībā lasīju uz ipad grāmatu par miega problēmām). Arī mierinot pēc nakts pamošanās, vai atvedot atpakaļ uz gultiņu kad pieceļas, paliku istabā un lasīju. Mazā pierada, ka es esmu istabā viņai iemiegot.
Bet joks ir tāds, ka bērns naktī pamostas, un kontrolē - vai situācija ir tāda pati, kā bija iemiegot? Ja viss tā pat, uzreiz galvu atpakaļ uz spilvena un iemieg un guļ tālāk. Ja nesakrīt - sāk bļaut, uzmostas pavisam, sāk celties un meklēt.
(Tas pats knifs, kā labāk bērnu gultiņā ielikt kad viņš ir samiegojies un nav aizmidzis vēl - jāļauj iemigt jau noguldītam. Liekot gultiņā aizmigušu, parasti mazais vnk pamostas, un visa midzināšana vējā. Princips tas pats.)
Tātad pareizi ir tā, ka noliekot gulēt mazo, es uzreiz izeju no istabas. Mazā aizmieg tumsā, vienatnē. Kad pamostas naktī - arī ir tumsa, vienatne, mazā saprot ka viss ir kā bijis (normāli), un guļ tālāk. Var teikt, visu novembri vairs problēmu nav (bet ar bērniem tā ir - viss protams ir tikai fāze).
(Grāmatā par celšanos naktī arī tā ir teikts - tad vnk ir spītu cīņa, kurš uzvarēs/kurš salūzīs. Ir kā robotam mazo jāved atpakaļ uz gultu, bez mierināšanas, bez runāšanas - lai mazā redz ka šādai uzvedībai nav augļu. Nācās arī uzlikt uz durvīm to bērnu vārtiņus, lai netiek ārā.)
Vedot uz gultu, katru reizi pārbaudu pamperu. Dažas naktis gadījās ka viņa apkakājās pa nakti. Varbūt arī tolaik nāca zobi.
Tagad mēs par katru labi nogulēto nakti līmējam uzlīmītes kalendārā (un 2 uzlīmītes sestdien/svētdien, kad viņa labi noguļ diendusu):
( bilde, tālāk )
-
4 rakstair doma
- 2013.09.30, 11:40
- > a mēs te mazajai taisam tagad sleep training
> izrādās ka gandrīz visām kaitēm viens solution: likt gulēt agrāk
> jo visas ķezas ar to ka slikti guļ (naktī mostas, vakarā nevar iemigt un bļauj stundām), ir dēļ neizgulēšanās
> dēļ uzkrāta miega deficīta (jo ir pārāk vēlu iets gulēt, ir nokavēti dienas nap, utt), un dēļ miega bada bērns ir nepārtraukti overtired, un slikti iemieg/nevar iemigt bērns
> kā grāmatā saka - iemigšana ir kā vilnis, kuru vajag noķert, surf the wave, ja uzķer, tad ar vilni nolaižas, nomierinās, aizmieg
> ja nenoķer, tad bļaušana un raudāšana kamēr aizmieg no pārraudāšanās
> un bērns jāliek gultā PIRMS viņš sāk berzēt acis un izrādīt nogurumu, ja redz ka noguris is jau PAR VĒLU
> ja sācis raudāt, tad ir overtired, un vsjo, cauri
> bet ja noliek kamēr vēl smaida, šis dažas minūtes pagrozās gultā un aizmieg 5 min
> LIKE MAGIC
> bet paradokss ir tas, ka arī ja mostas naktī un ir caurs miegs, tas dēļ neizgulēšanās
> jo labāk ir izgulējies, jo lielāka varbūtība ka arī tad nogulēs visu nakti bez pamošanās
> bet ja ir bijis neizgulējies, tad pamostas un bauro
> scumbag brain esence: jo vairāk miegu vajag, jo sliktāks miegs.
> bet tas "vilnis" nav metafora, tur reaali ir grafiki kaa hormoni uzaug un noplok, un ja neaizmieg, tad sāk stresa hormoni ražoties (tb ja netrāpa uz miega vilni)
> bērnam ir jātaisa miega žurnāls, cikos aizmidzis katru dienu, lai precīzi zinātu cikos jāliek gulēt
> pieraksta cikos aizmidzis, cikos pamodies, cik gulējis (ja pa nakti kautkādas lažas piemēram)
> es vēl tik tālu neesmu, bet gan jau
Meitiņai 2 gadi un viens mēnesis.
-
12 rakstair doma
- 2013.05.31, 14:23
- meitiņai ir gads un desmit mēneši.( ... tālāk ... )
-
1 rakstair doma
- 2013.05.10, 22:23
- meitiņai ir gads un astoņi mēneši.( ... tālāk ... )
-
2 rakstair doma
- 2013.04.05, 19:25
- Meitiņai ir gads un septiņi mēneši. Zobi gandrīz visi jau ir iznākuši, bet, izskatās, nu pavisam lielie šķilties taisās. Laiks, kad bērnam nešķiļas zobi, ir tik viegls. Bērns viegli aiziet gulēt, aizmieg agri, neraud pirms gulētiešanas izmisīgi, naktī ir mierīgs. Bet laiks, kad zobi nāk, ir vienkārši ir smaga ikdiena, kā ar nastu mugurā.
-
6 rakstair doma
- par bērnu midzināšanu
- 2013.02.12, 18:36
- Šūpuļdziesmiņas ("Aijā žūžū") ir labs veids kā nomērīt cik ilgi pēc bērna aizmigšanas (kad sāk migt ciet) ir vēl pie viņa jāpaguļ, lai ir iemidzis pietiekami cieši, ka nepamostas kad celies iet prom. Nodziedu dziesmiņu, un tad jau principā var kustēt savos darbos.
Meitiņu mēs praktiski nemidzinam (tagad gads un 5 mēneši), viņa iet gulēt ap 23:00 (sākam vakara rituālu 22:00 ar zobu mazgāšanu, tad pārģērbšanu/skraidīšanu, pasaciņu un gaismu pārslēgšanu uz vakara pustumsu, utt). Ceļas ap 8:30, 9:00. Dažreiz pa dienu paguļ stundu ap 12 un 18, dažreiz ~divas stundas ap 15.
-
1 rakstair doma
- 2012.05.13, 14:41
- Izgāzies gultā lasu grāmatu: meitiņa atrāpo on cenšas izraut iPad'u man no rokām. Ja es lasītu papīra grāmatu, to es arī nekādā gadījumā viņai nedotu [plēst], un tādējādi, iespējams, iepotētu bērnam tieksmi pēc grāmatām. Diemžēl ar šo tiek iepotēta tikai tieksme pēc planšetdatoriem...
Nevar rādīt arī Kindle, jo tam ārkārtīgi trausls/vārīgs ekrāns. ipad pats īstenībā pret bērniem ir ļoti noturīgs - nekāda vaina: tikai gan ap šo laiku bērniņam ir tikai jāspēlējas ar mantiņām un sadzīves priekšmetiem. Ar ipad spēlēties varēs tikai no kādiem 2-3 gadiem. Bet bērniņam visvairāk gribas tieši to, ko nedrīkst dabūt: grauzt vadus, līst pie elektrības kontaktiem, apgrābstīt datora klaviatūru (un peli), vai apsiekalot youtube iekš ipad.
***
Par dienas režīmu. Šobrīd (parasti) mazā gulēt iet ap 22:00 un ceļas ap 6 vai 7. (Mēs gan turpinam gulēt vismaz līdz 8, mazā pa to laiku savā nodabā var ņemties).
Pa dienu meita guļ apmēram 2-3 reizes: ap 10-11, ap 15, un tad ap 18 (ja paveicas). Ja nesanāk aizmigt ap sešiem, tad ap 20-21 ir liels nespēks, bļaušana un nemiers, kamēr ap 22 atlūzt.
Interesanti, ka meitiņa mēdz pamosties, lai nedaudz uzēstu. Iedod paēst, un tad viņa vēl kādu pusstundu turpina gulēt. Līdzīgi pa nakti: var teikt, viņa pa nakti nemostas, bet tikai vēlas paēst. A. iedod krūti, mazā paēd un guļ mierīgi tālāk.
Vakarā mēs viņu praktiski nekad "nemidzinam". Aizmigs pati, kad sajutīsies miegaina, un arī lai ciešāk guļ. (Miegs viņai labs - var runāt, skatīties filmas, viņu tas netraucē.) Kad nāca zobiņi, tad gan bija jāpiestrādā nedaudz - bet man ir ķengursoma (Manduca), un tajā nēsājot, meitiņa uzreiz nomierinās, un arī ātri aizmieg.
-
2 rakstair doma
- 2012.05.01, 17:59
- Manai meitiņai jau 8 mēneši.
Ja par grūtniecību, tad pāris padomi: 1) stāvoklī palikt labāk ir pēc februāra: lai ir garām gripas un vīrusu sezona. gripa = spontānais aborts. 2) dzemdībās jāļauj nabas saitei pārstāt pulsēt, un tikai tad var pārgriezt (tas aizņem 10-20 minūtes, kuras bērnu vajag atstāt mammai pie krūtīm). pa nabas saiti bērns vēl saņem svarīgas vielas, dzelzi, utt, pat pēc piedzimšanas! 3) bērnam jādod zīst pirmpiens, jau apmēram stundu pēc piedzimšanas (nu, tur grāmatiņa jāpalasa, kurā brīdī tikko dzimušajam bērnam zīšanas reflekss visstiprākais).
Dzemdībās es biju klāt, un ļoti iesaku. Redzēt kā piedzimst dzīvība visu izmaina.
Pirmie 3 mēneši ir grūtākie. Bērns ir maziņš, un tikai bļauj un bļauj. Viņam nav izaudzis vārstulis vēderā, un pēc ēšanas kāpj kuņģa sula uz barības vadu, dedzina un sāp. Bērniņš pamostas nakts vidū un kliedz. Un nevar nomierināt, jo viņš neko jau neapjēdz.
No 3 līdz 6 mēneši ir mierīgāk, nekas daudz nenotiek. Ap sešiem mēnešiem bērns jau ir diezgan aktīvs, un bez iemesla nebļauj. (Bet tad sāk nākt zobi.)
Ap sešiem mēnešiem meitiņa jau bija pietiekami stipra lai apveltos kā vien gribas, un ap septiņiem mēnešiem viņa jau sāka aktīvi rāpties. Tagad meitiņai jau ir 2 zobi (nāk trešais), viņa rāpo, sēd, un vispār - skatās jau apkārt kā cilvēks - apzināti. (To vērts uzsvērt - līdz 6 mēnešiem zīdainis vispār ir tikai tāds brēkulītis, ar kuru īsti dialogs nesanāk. Atkal padoms: pirmie 3 mēneši bērna dzīvē ir vissvarīgākie, tāpēc vajag ar viņu veikt vingrinājums, skaigāt uz fizioterapeitu utt, dziedāt dziesmiņas un ko tik spēj.)
Ir dažas interesantas atziņas.
Viens, rodas spēcīgs naids pret tiem "tēviem" kas uztaisa bērnu un pazūd "tālēs zilajās". Vajadzētu kautkādu daudz spēcīgāku likumdošanu un izglītošanu, lai vecāki apzinātos sava lēmuma smagumu, cik daudz un uz cik ilgu laiku viņi uzņemas (projekts = 18 gadi). Un lai īpaši stingri tiek tiem "daudzbērnu tēviem", kas uztaisa daudzām mātēm bērnus, bet neaudzina nevienu, nu, tā lai tas būtu reāls murgs. Un ja bērnu taisa, lai vispirms 100x apdomā.
Tas, ka Latvijā bērni aug bērnu namos un bez (audžu)vecākiem, ir milzīgs pārkāpums. Tos, kas uztur un barojas no bērnunamu sistēmas, un neattīsta adopciju būtu jātiesā, ļoti smagi jātiesā.
Latvijā daudz runā par izmiršanu, 2 bērniem ģimenē, 3 bērniem ģimenē - bet īstenībā tas nesaskan ar pasaules resursu nestspēju. Vajadzētu vairāk popularizēt tieši viena bērna ģimeni: tā lai jau vienas paaudzes laikā dzīvojamās platības būtu uz pusi pieejamākas (t.i., lai populācija eventuāli samazinās par saviem 50%) un dzīves dārdzība krītas uz pusi. Bērns - šobrīd tas ļoti dārgi: jo, piemēram, 3 istabu dzīvokli īrēt ir dārgi. Māju īrēt - neiespējami. Dārgi jāmaksā par to, kam jābūt būtu lētam!
Un vispār, šķiet, ka cilvēki līdzīgi kā dzīvniekiem sāk saprast, kā nebrīvē nevairoties: t.i., ja nav pieejams medību areāls, nav pieejams ģimeni nest spējīgs zemes resurss, nevairoties. Un tas ir labi.
-
23 rakstair doma