- 2024.02.21, 09:10
- Margarita Perveņecka - Aspirantūra
"Vakar, svētdien, Paulīna karstā ūdenī un baltās, smaržīgās putās atstāja tīru un kārtīgi salocītu savu mazo, padilušo, bet rūpīgi nēsāto apvalciņu.
Ceturtdien, kad uzlauza dzīvokļa durvis, vannā bija jau atdzisis buljons un gaļa sākusi atdalīties no kauliem. Dēls [...] riekšavām izsmalstīja."
Margaritas grāmata ir ļoti drosmīga. Man liekas pārsteidzoši, cik dziļi Margarita ļauj ieskatīties savā būtībā, ko spēj lasītājam atklāt.
Paralēle ar "Gaetāno Krematoss": varonis un viņu atbalstošais tēls, kurš to ļoti un pašaizliedzīgi mīl. Varonis pamet savu atbalstītāju, jo tas viņam nav vairs noderīgs. Varonis sasniedz nebijušus augstumus, bet pilnībā aizmirst par atbalstītāju, kā tam vispār klājas. Atmet malā, kā nevajadzīgu krāmu. Varonis nokļūst bagātā, pārticīgā vidē, bet pats ir ārkārtīgi nabadzīgs, un nespēj neko no labumiem izmantot, viņam nav līdzekļu pat visvienkāršākajam lietām. Varonis ir atstāts vispār bez iztikas līdzekļiem, cenšas sagrabināt vismaz kaut kādas kapeiciņas.
Un vēl tāda ultrakapitālisma vide. Daudzsološus studentus atskaita no universitātes, jo viņiem nav naudas samaksāt. Nekādas runas par stipendijām, atbalsta fondiem, kaut kādu sociālismu, kad valsts pati stutētu savus studējošos. Nav naudas? Mirsti grāvī.
Negribu spoilot, jo salikt "kas īstenībā notiek" bildi kopā no mazajiem fragmentiem ir vismaz puse no lasīšanas prieka. Otra puse grāmatas lasīšanas ir tas, cik dziļi tu ieskaties Margaritas domās, un cik tās ir dīvainas. Atsvešināts, tas ir vārds kas maļas pa galvu. - 0 rakstair doma
autortiesība
pīkstulis
ateja birkas
ienākt iedirst