- 2011.12.03, 10:18
- Laba ilustrācija Latvijas žurnālistikas impotencei:
Ziņa nr. 1) "Vidzemē ceturtdien, izvairoties no krītoša koka, biedra turētajam motorzāģim virsū uzskrējis jauns mežstrādnieks. Puisis no gūtajām traumām miris. [...] Umurgas pagastā, cirsmā veicot meža izstrādes darbus, 1983.gadā dzimis Kauguru pagasta iedzīvotājs, lai izvairītos no krītoša koka, strauji meties sāņus un uzskrējis virsū iedarbinātam zāģim, ko rokā turējis darba biedrs. "
Ziņa nr. 2) "Nelaimes gadījumā ceturtdien bojā gājis autokrosa un folkreisa braucējs Sandis Melngāršs [...] [Sandis Melngāršs, 1983 – 2011]. "Pēc neoficiālas informācijas Sanda nāves iemesls ir negadījums darba vietā."
Jūs pamanat cik nekonkrēta informācija ir abos rakstos? Pirmajā - "kāds 1983. gadā dzimis Kauguru pagasta iedzīvotājs". Ja jau dzimšanas gadu noskaidrojāt, vārdu un uzvārdu uzzināt nevarējāt? Savukārt otrā - "nāves iemesls ir negadījums darba vietā". Bet darba vietas nosaukums, un kurā Latvijas pusē, konkrētāk? Un jautājums par rubli, vai šis 1983. gadā dzimušais iedzīvotājs bija Sandis vai nebija?
Salīdziniet ar informāciju Anglijas presē - tur būs i vārds, uzvārds, i aptaujāti radi un kaimiņi, un priekšnieks un kolēģi. (Nu tur ir arī zināma Anglijas specifika, viņiem šīs personiskās detaļas ir tradicionāli.)
Es uzskatu ka šī bezpersoniskā informācija, ko pat par ziņām nevar nosaukt (tādas remdenas atraugas, pseido informācija bez detaļām), ir viens iemesls kāpēc Latvijas sabiedrība ir tik atsvešināta. Tāpēc ka cilvēki nezin kas notiek ar līdzcilvēkiem, nelīmējas ziņas ar reāliem cilvēkiem, ziņas ar reālām ģimenēm kam tā ir traģēdija.
Katra ziņa tāda. "Rīgā piektdien tramvajs uzbraucis velosipēdistam, kurš no gūtajām traumām miris, [...] ap plkst.17 Ropažu ielā, [...] tramvajs uzbraucis 1935.gadā dzimušam velosipēdistam. Vīrietim konstatēts vaļējs galvaskausa lūzums, viņš miris notikuma vietā."
Ja zinat dzimšanas gadu, tātad persnību noskaidrojāt. Kāpēc nav vārds un uzvārds? Ko par traģēdiju saka ģimene? Ja Ropažu ielā, tad visdrīzāk ka 6. tramvajs. Kā sauca tramvaja vadītāju? Kā jūtas tramvaja vadītāja ģimene? Tas ka šie fakti nav zināmi, ir pirmkārt žurnālistiska impotence, un otrkārt - liek sabiedrībai no ziņas distancēties, it kā tas nav noticis, vai mūs neskar. Liek domāt, ka šāda(s) ziņa(s) ir "parasta lieta", kas neprasa nekādu papildus izmeklēšanu. - 41 rakstair doma
- 3.12.11 12:55 #
-
Meitenes, kas masveidā ņem līdzi vannā fēnus, diez vai lasa avīzes. Un arī vismācītākais profesors var aiziet visdebilākajā ciršļa nāvē - no šādas likteņa ironijas nav pasargāts neviens.
Ja visas avīzes būtu piebāztas ar tuvplāniem no visiem vakardienas ceļu satiksmes negadījumiem vien, tad tas tikai uz brīdi apmierinātu lasītāju asinskāri, un drīz viņiem vajadzētu vēl šaušalīgākus skatus, jo "parastās" asiņainās bildes jau būs kļuvušas par parastām un pierastām.
Tad vēl ir tāda lieta kā žanri. Ziņas ir ziņas, un atvērumi žurnālos ir atvērumi žurnālos. Varbūt tu vienkārši nelasi tos preses izdevumus vai tos to pielikumus, kur ir izvērstie portretētie stāsti. - Atbildēt
