Skolēni vairs nelasa grāmatas, viņiem ir nabadzīgs vārdu krājums, un līdz ar to nav iespējams loģiski un sakarīgi izteikties arī rakstu darbos.

[...]

Anita Vanaga, Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas priekšsēdētāja: “Skolotājs ir atstāts, tomēr es uzskatu, viens šajā pasaulē, un no viņa gan sabiedrība prasa un pelnīti, protams, prasa, jo tā ir mūsu profesionālā izvēle, bet tai pašā laikā skolotājs ir neapbruņots ar pedagoģijas zinātni un metodiku, un tātad viņam cits nekas neatliek, kā pašam būt metodiķim, pašam būt lingvistam, pašam būt pedagogam, pašam būt aktierim, režisoram un visbeidzot ražas novācējam.”

puce

nu es redzēju to sižetu - sievišķis bija noraustījies kā diegs. ja Tu iznāktu no kaut kādas sēdes un Tev iespraustu ģīmī čupu ar mikrofoniem un vēl pāris kameras un sacītu: runā nu! - man ir aizdomas, ka Tu arī būtu samulsis. skolotājs labi jūtas klases priekšā stundā vai skolā starpbrīdī, bet kameru puslokā... tas ir kas cits.

lai gan tas jau tiešām ir mazs attaisnojums cilvēkam, kurš runā par latviešu valodas tīrību un stilu.

viestards

Nedrīkst aizmirst, ka tā tomēr ir asociācijas priekšsēdētāja, un ja televīzija ir atbraukusi, tad pirmkārt jau jautās viņai. Priekšsēdētājam taču jāmāk uzstāties ar publiskām runām galu galā, it sevišķi tik svarīgā brīdī.