26. Jūnijs 2009

• 2009.06.26, 13:54
• Daudzi vaino ministrus, ka tie nespēj veikt vai neveic reformas savā ministrijā. Bet kas ir ministrs? Demokrātiskā valstī ministrs tiek izvēlēts kā tautas pārstāvis, lai iegrožotu ministrijas birokrātu mašīnu, lai censtos to virzīt demokrātiskā, iedzīvotājiem izdevīgā virzienā.
  
  Latvijā tas nav noticis, bet padomāsim vēlreiz. Ministrijā visaugstākais amats, bez ministra, ir valsts sekretārs. Valsts sekretārs ir ministrijas darbinieks, nav vēlēts amats, un ar sevi viņš personificē, būtībā, visu ministrijas birokrātisko mašīnu, un strādā savā amatā ilgtermiņā.
  Ministrs, savukārt, tiek iecelts uz laiku, un būtībā ministrijas darbā nepiedalās - tikai paraksta (vai neparaksta) ierēdņu uzražotos MK noteikumus, likumu projektus un citādus papīrus. Demokrātiskā sabiedrībā ministram būtu jāmet visi likumu projekti un noteikumu projekti atpakaļ, ar vārdiem "šie piedāvātie likumi ir nedemokrātiski, tie ir pret tautas interesēm! Jūs, birokrāti, tikai gribat paplašināt savu varu, un pavairot savu rijīgo aparātu - bet es stāvēšu tam pretī!"
  
  (Latvijā tas nav noticis, šķiet, ar mirkli kad ministrs saņem portfelīti un iesēžas krēslā, viņš sāk lobēt ministrijas (birokrātijas) intereses, un sāk spļaut tautai virsū - lai gan brīdi atpakaļ viņš bija nācis no tautas, un bija tāds pat mazais cilvēks... bet tas uzreiz tiek aizmirsts. Tikai paejot gadiem mūsu ministri varētu saķert galvu un teikt "Kāds es biju muļķis, mani taču aptina ap pirkstu kā mazo ezi! Man taču bija jāaizstāv TAUTAS intereses, nevis jālobē birokrātu piepirstie gaiteņi..." )
  
  Vēlreiz: demokrātiskā valstī ministam ir jārealizē pretestība pret valsts sekretāra centieniem: valsts sekretārs pārstāv ministrijas (birokrātijas) intereses, ministrs pārstāv tautas (iedzīvotāju) intereses. Skaidrs, ko birokrāti grib - un ministram būtu nemitīgi jāiegrožo viņu centieni. Ar to totalitāra valsts atšķiras no demokrātiskas, ka totalitārā valstī birokrātijas rulli neiegrožo neviens.
  (Kas Latvijā īstenībā ir noticis. Demokrātija te ir tikai vārdos, bet ne deputātiem, ne ministriem nav izpratnes par savu īsteno misiju.)
  
  Atgādināšu, ka valsts pārvaldē strādājošie ir tādi paši iedzīvotāji kā mēs visi, bet tikko viņi ieņem vietas savos birokrātijas gaiteņos, no rīta ierodas savos kabinetos, sākas viņu pret-iedzīvotājiem vērstais apspiešanas un brīvības ierobežošanas darbs. Varēto nodomāt: vai tad viņi nesaprot, ka īstenībā saviem tēviem, mātēm, meitām, brāļiem atņem brīvību, galu galā paši sevi ved uz verdzības ceļa? Diemžēl... cilvēks ir tāds, viņš spēj spēlēt tikai vienu lomu, ja tu esi birokrāts un tev ir vara, tu tikai centīsies šo varu audzēt un vairot. Vara maina cilvēka domāšanu un uztveri.
  
  ***
  
  Demokrātiskā sistēmā mēs lamātu ministrijas, ierēdņus, valsts sekretārus par neizdarību - nevis savus ministrus. Jo ministri pārstāvētu tautu - bet diemžēl Latvijā tā nav. Ministrs iesēžas krēslā un sāk pārstāvēt ministriju un nozari. Šiem cilvēkiem trūkst izpratnes par viņiem uzticēto misiju: strādāt PRET savas ministrijas ierēdņu armiju, strādāt priekš TAUTAS, priekš iedzīvotājiem.
  
  ***
  
  Tātad, pārmetam Veselības ministram Ivaram Eglītim (TP) un Izglītības ministrei Tatjanai Koķei (ZZS) par to ka viņi nespēj veikt reformas. Bet kas īstenībā veic reformas? Pati ministrija. Kas īstenībā dara reformēšanas darbu? Valsts sekretārs: VM - Aldonis Ploriņš, IzM - Mareks Gruškevics. Bet šie abi cilvēki ir dziļā interešu konfliktā, viņiem ir jāreformē birokrātija ko paši radījuši, paši izauklējuši (kā birokrātijas pārstāvji).
  
  Bet skumji vienalga, veselības ministrus nodirš no galvas līdz kājām - bet par tādu Aldoni Ploriņu neviens nav dzirdējis. Dzīvo kā niere taukos. Izglītības ministrus nolādē un lamā, bet Mareks Gruškevičs lūdz lai viņam samazina algu un spodrina savu tēlu...
  
  Skaidrs, ka nekas tur neizdosies, bet arī ministram īsti nav ko pārmest. Un valsts sekretāram nav jēga pārmest pat ne tik: viņa iekšējā motivācija ir tikai pretoties jebkādām reformām.
  
  Vadoties pēc Parkinsona "Augošās piramīdas" likuma, birokrātiju (ministriju) var tikai likvidēt, un izveidot atkal no nulles, uzticēt tai reformēt pašai sevi nav iespējams.
  
  ***
  
  Līdzīgu domu es dzirdēju arī LSDSP piedāvājumā pašvaldību vēlēšanām, par to, ka Rīgas domes lēmējvaru ir jāatdala no izpildvaras: jo šobrīd faktiski ir tā ka ievēlēts deputāts, kam jāaizstāv iedzīvotāju intereses, tiek pie darba izpildvaras struktūrās (dabū siltu vietiņu), bet faktiski kļūst par skrūvīti izpildvaras birokrātijā, un sāk lobēt birokrātijas intereses!
  
  Sekojoši: pirms vēlēšanām visi runā, kā atļaus sēdēt parkos zālē, bet pēc vēlēšanām sēdēt parkos aizliedz, un aizliedz arī alkoholu jebkādā iepakojumā - rada darbu pašvaldības policistiem (staigāt pa parkiem, kontrolēt lai neviens nesēd zālē, un pārbaudīt vai tavā sulas pakā nav īstenībā uzjaukta skrūve! "dod paostīt!" un rakstīt protokolus: easy money!).
  
  Deputāts, strādājot izpildvarā, tiek pārņemts un faktiski balso lai realizētu "savas" izpildvaras intereses, paplašināt "savu" departamentu, nekādā gadījumā neapvienot struktūras, tikai noslaukt no iedzīvotājiem vairāk naudas un radīt vairāk darba vietas policistiem, bet nevis aizstāv iedzīvotāju intereses (kuras pārstāvēt viņš tika ievēlēts): samazināt birokrātijas un policejiskās kontroles slogu, iegūt vairāk brīvību...
  Tags: politika
  
  
• 25 rakstair doma