22. Marts 2007

• 2007.03.22, 22:02
• Daudz šobrīd raksta par to, ka tauta aizņemas, bet naudu bankā negrib noguldīt, ne ieguldīt. Un tā pāmetoši krata pirkstu - sliktie, sliktie iedzīvotāji, dzīvo uz parāda, un naudiņu neuzkrāj priekšdienām.
  
  Pajautāsim: priekš kam uzkrāt? Agrāk bija jākrāj, lai kautko nopirktu - tagad var nopirkt, un atmaksāt ar laiku (vienīgi, nesaprašas pērk uz neizdevīgiem noteikumiem, nemērā pārmaksājot - piemēram, ja tu ņemi līzingu uz 2 gadiem (gadā ir ap 20% jāmaksā procentiņš), tad tu zolīdi pārmaksāsi, banka uzvārīsies, bet tu naudiņu pakāsi. Jo nopelnīsi gadā tu tik, cik tu nopelni. Un, vairāk nekā nopelni gadā, tu tērēt nedrīksti, citādi cauri būs.
  (Ja tu nesaproti ko es pateicu, tu esi lielisks klients, īsts VIP).
  
  Bet par ieguldīšanu vēlreiz. Lai cilvēki noguldītu vai ieguldītu, ir nepieciešams labs piedāvājums. Ir jābūt izdevīgiem nosacījumiem. Bet vai tādi ir?
  
  Vērtspapīru konts: 0.70 santīmi mēnesī (Hanzabanka). Ls 8.40 gadā. Un tu maksā bankai par šo prieku, nevis banka tev, par to ka esi ieguldījis.
  Pērc akcijas. Komisijas maksa par darījumu: Ls 2. Kā tu domā, cik tu varētu ieguldīt? Ir liels risks! Es uzskatu ka riskēt var ar viena mēneša algu. T.i. ar 1/12 no tava kopējā gada ienākuma. Cik tev ir aldziņa? Pieņemsim, kā vidusmēra pilsonim, tev aldziņa ir Ls 400. Gadā tu nopelni Ls 4800. Riskēsi ar 1/12 no šīs summas. Jo ir risks, ka tu naudu padirsīsi, nevis nopelnīsi.
  
  Tu domā, ka tu varētu ieguldīt labāk nekā Dienas Bizness? Ka tu varētu izveidot labāku ieguldījumu portfeli? Dienas Biznesa ienesīgums ir: 1.2%. Ieguldījuši Ls 2500. Kapitāla pieaugums? Viens procents! Brīnums, ka nav negatīvs.
  Bet vienalga var teikti, viņi ir zaudējuši naudu, jo to naudu ēd inflācija, nepārtraukti ēd. Tā nauda, ko viņi ieguldīja akciju pirkšanas brīdī, vairs nav ne tuvu tik vērtīga: tā zaudēja 7% no savas vērtības visa 2006. gadā laikā. Vairs tik daudz preču nenopirksi, cik tu varēji nopirkt ap šo laiku, pagājušajā gadā.
  
  Vēl gribi ieguldīt? Ienesīgi? Noguldījumu procentiņi ir vienkārši smieklīgi. It īpaši smieklīgas ir soda naudas, izņemot depozītu priekšlaicīgi. Smieklīgi ir tas, kā tiek izmaksāti procenti, tie netiek pieskaitīti depozīta pamatsummai. Smieklīgi ir noguldījumu termiņi: tu vēl gribi ieguldīt uz 3-5 gadiem? Tu vari iedomāties, cik lieliski nopelnījuši ir tie nabadziņi kas ieguldīja depozītā, 2004 gadā uz 3 gadiem, vai 2002 gadā uz 5 gadiem? Ja procenti pamatsummai nav pieskaitījušies, ne interest accrual, ne compounding interest.
  
  Un pensijas. Piesakies pensiju trešajam līmenim un kā āpsis tajā guldi naudu. Saņemsi savā 55 dzimšanas dienā, kā vecs kraķis. Kad tev to naudu vairs ne priekš kam nevajadzēs, tikai pirkt kārtējos mākslīgos zobus, kad iepriekšējie sausajā atejā iekrituši. Jā, un pa to laiku tavu naudu būs 3x paspējuši devalvēt. "Paldies par uzticību." Kā reiz viss dzīves uzkrājums viena plastmasas zobu komplektiņa izmaksas varētu arī nosegt. Un vidējais dzīves ilgums: 60 gadi. Tas nozīmē, ka puse no jums, kas šo lasa, nomirs savu 60-o dzimšanas dienu nenosvinējuši. PUSE no jums VISIEM.
  
  Ieguldīsim fondos. Jā, fondi ir lieliska lieta, kad ekonomika aug. 30% gadā ir tīri labs rādītājs. Bet lai peļņu fiksētu, tev šī fonda paja ir jāpārdod. Un ko ar iegūto naudu? Jāiegulda citā fondā, kas varētu vēl 30% uzaugt. Bet vai uzaugs? Varbūt nopirksi par dārgu naudu, bet šis ņems un nožausies kā veca slampa? Finanšu tirgi ir tik volatīli! It īpaši tagad, kad pārdod datori, un ja kvantitatīvais modelis prognozē ka būs sūdi, un visi stopi tiek norauti, un žaujas indekss tā ka nemetas. Iepazīstieties - "Pareģojums, kas pats sevi piepilda."
  
  Riskēt negribas. Ieguldīsim satabilās vērtībās: nopirksi zemi. Tā točna nekur nepazudīs, nedevalvēsies (ja vien neizdomās nacionalizēt, vai izkrāpt). Bet ko darīt kad visi gudri? Labdien, šeit burbulis. Tavas zemes vērtība aug, 30%-100% gadā. Bet atkal, procentus dabūt tu nevari (fiksēt peļņu), to zemi nepārdodot. Bet ja pārdosi, citu vairs nenopirksi. Un par kādu summu tad tu varētu pārdot?
  
  Pieņemsim, tu esi vīrs ar pautiem, un paņēmi kredītu par Ls 100'000. Ar pagājušā gada zemajiem bāzes procentiem, maksājums bija apmēram Ls 500 mēnesī. Banka pievēra acis, ka lai tik daudz samaksātu tavai ģimenei ir jāsametas ar sievas ģimeni, un pēc tam vēl visiem jāpārtiek no rupjmaizes ar sāli. Tagad procentiņš aug, bet cerams gan tava, gan sievas aldziņa arī ir augusi, un nu tu vari maksāt arī Ls 700 mēnesī. Bet tās ir pupu mizas. Kredītu ta tev uz 30 gadiem iedeva!
  Cik tu atmaksāsi bankai? Atmaksāsi Ls 200'000. Gribi pārdot un nopelnīt? Pēc 30 gadiem, tev tas īpašums ir jāpārdod par Ls 200'000, vai arī būsi palicis zaudētājos.
  Un tā cena arī katru gadu aug. Kā maksā procentus, tā aug. Šobrīd gan ir tāda situācija ka patiesi, Ls 200'000 tas īpašums būs sasniedzis nevis pēc 30 gadiem, bet pēc gada, diviem, vai 5, un tu esi reāls vinnētājs - sit tik gaisā un dzīvo skaļi.
  
  Un inflācija. Bet ar inflāciju man viss ir skaidrs: veikali bezkaunīgi paceļ cenas (ar starpnieka tiesībām). Ražotāji no tā neko neredz. Ražotājus vispār veikali tik grib piežmiegt, lai savu peļņas procentu maksimizētu.
  
  Frizieri paceļ cenas. Rudenī griezu matus par Ls 3.50, pagājušo svētdien: Ls 4.00. Dzīve kļūst dārgāka. Aldziņas jāceļ.
  Tags: ekonomika
  
  
• 23 rakstair doma