suic

Apturiet šo jobanno karuseli kliedz pasažieri, kuri redz, ka tas griežas. Bet nokāpt jau nav iespējams, griežas taču, ātri... bail. A ja nu tur lejā vairs nekas negriezīsies.

Un vārdi atkal paliek tikai tukšas formas nenoformulējamam domu kontentam. Jāvar taču noformulēt, kāds iebildīs. Jā, jāvar, piekritīšu es, bet vai tad nav pie vienas vietas? Galu galā vislabāk realitāti var aprakstīt nebeidzamu lamu vārdu virknēs...

Bet tā nebūs patiesība, jo tā patiesībā būs tikai glābšanās. Ironija, kas aicināta uzturēt bioķermeņa funkcijas, pakārtojot garīgo vidi fiziskajām vajadzībām.

Un atkal vārdi skan tukši. Nē, tā nedrīkst. Watt, aizej vienkārši dirst! Un zini kāpēc? Man šķiet, ka tu zini. Kam nav dēļ kā mirt, nav vērts arī dzīvot. Vai tev ir dēļ kā mirt? Ir? Sapnis? Nav? Tukšums?

Vai tevi pārņem izmisums, kad saproti, ka nekad nekas nebūs tā kā vajag... un ja būs, tad drīkstēsi droši ieslēgt hronometru, jo mēdz teikt, ka ilūzijas pāriet ar laiku.

Nolādēti cilvēki nolādētā pasaulē! Izskatās, ka tu varonīgi soļo uz priekšu (grozies riņķī) bez mērķa. Skatiens tālumā bez cerības. Sapņi galvā ar vēsu saprāta giljotīnu pāri tiem...

Vai tu ceri?

watt

nevajg pievērs manai nožēlojamai personai tik daudz uzmanības.

suic

Manuprāt, tieši otrādi - nožēlojamām personām jāpievērš divtik daudz uzmanības, jo tieši nožēlojamība ir to simptomu starpā, kuri diagnosticē šīs pasaules slimības.

Turklāt, nenožēlojamie cilvēki ir daudz nožēlojamāki, kā apmāti cēla karoga nesēji šajā bezjēgas pasaulē.

Cilvēcība un tukšums, tukšums un cilvēcība... un lēni mirstoša ideja par iluzoriem mērķiem.