‘l8.2.h8’

"swords to rust - hearts to dust
in vain to write our name
in blood and in flowers of flame"

we're all dust

"There are four comers to the world" she said
"And everyone is manned with fire and ice"
..
"There are four corners to the world" she sighs
"There are four corners to the world" she cries
"There are four corners to the world" she lies
"There are four corners to the world" she dies

tāla zvaigzne man rāda ceļu..

esmu pietuvojies pirmatnējām bailēm sevī, tuvojas lūzuma punkts

Whilst I thought I was climbing
I found myself descending
Having lost my way
let me go up
let me go down
I have no other work to do
It would have been better
no to be the mother
It's sorrowful when a son goes away
let alone
when he dies
I watched quietly
Whilst the grave was being dug
knowing that he won't come back
and I shall not be here
for much longer
Even if I become like a king
or like the wind
never never will death stay away
But when he called me from above
neither voice nor word to say yes
we just say quietly yes to him
It is a debt which must be paid
Here is our flesh
Take it from me
It seems to me
that I can't destroy it
Having spent the day with pain
Am I going to spend the night with pain?
This living to eat
is so tiring for me
I am feeling cold inside
Let me go on seeking fire
as i have seen
i saw
Even death is better
than this useless life
The mast of a ship - a nakedness
The leader of horse
sheds the female breast
He tramples down the vast furnace
Godlike and piercing
Binding and bitter
cleaving asunder
Breaking and mending
Abiding in a place
Tending over nothingness
Darkness tending onto corruption
corruption, corruption, corruption ..
Merchants are trembling
Dragged down unto horror
Terrible and whirling
The dust in the palm
Sublime circumcision
Solitude and desolation
A goatherd unto lost
All destruction
Grinding to hold her
Withering and fading,
The weeping of horses
Flesh turn
The mountains are cast out
Lions tremling with fury
Thy braking in my barenness
The destroyer of days
The silent lion -
we know him fury
The death of flesh
He moves with a creeping motion
They destroy by the sky
flame of their smoky breath
The painbringers
They shried with a
long
drawn
cry

you are the dead

melns ūdens, aukstums paralizē manu ķermeni, bet mana dvēsle piesieta tam, kā enkuram
sašķeļoties es tapšu brīvs un aizdegšu ugunskuru augstākajā kalnā, kā zīmi
zīmi, ka laiks ir pieveikts, ka laiks mest ēnas ugunī un tapt brīvam
tad līdz ar gaismu es visaugstākajā kalna galā koku stādīšu un visi kļūs redzīgi
pirms, tagad un pēc būs zaru rakstā teikts

ir jānonāk arī otrā pusē, lai saprastu, kā cīnīties, jautājums, cik tālu var un ir atļauts aiziet.
vienaldzība nevar būt mērķis, iedziļināšanāš it visā - tāpat. tieksānās pretim vienam vai otram, to nosaka laiks te.

atraujies no zemes, celies pretīm dzeltenīgi-zaļajiem gubu mākoņiem cauri negaisam, apskauj debesjuma spožo zilgmi, neapstājies, aiz šīs cerības rodams jauns sākums ceļā uz zvaigznēm.
lai pavedieu ilūzija šeit un tagad pārraujas, sarūs, stājies uz ceļa kuru esi gājis jau pirms sevis.
tikai neapstājies, melna zeme un tie citi mūsu saikni un prātus aprīs, celies, izlobi sevi no šīs saules gūsta.

te mēs esam, kur bijām pirms desmit gadiem.
vai es mainos? es?
es redzu sevi tādu pašu kā toreiz, man šķiet, es viens tāds, tik daudz laika aiztecējis, tik daudz cilvēku man apkārt ir mainījušies, es arī esmu cits, bet ne tā.
vienus pieredze salauž, vienus pārvērš akmenī, citus aizpūš kā rudens lapas, tik viegli.
bet neviens neaiziet nebūtībā, te viņi visi ir, kādi bija toreiz, stāv man blakus, iet man līdzās, nemainīgi, es eju uz priekšu glabājot viņus azotē.
es esmu brīvs, jo man nav žēl.

laiks dala un vieno, tas melo, bet netici man, tavs pulkstenis steidzas
damīt, sarkanajā vakarkleitā, tavu jaunību no vecuma šķir divi zibens spērieni
rāmie ūdeņi negaisu lūdzas
zem akmens savu sirdi liec, tev nebūs brīvības šai pusē
sapinusies dvēsele tagadnes kamolā
sarkanā krāsa - tā mana mīļākā

viss ir sasodīti sačakarēts
thanks

cilvēkiem patīk projecēt savas domas uz citiem tādējādi piemērojot tos sev.
projecēt nenozīmē to pašu, kas domu apmaiņa, projecēt nozīmē, to, ka es, tu kalpojam par projecētāja domu atspulgu, kā rezultātā, neapzināti, līdz noteiktai robežai, esam spējīgi simulēt projecētāja domu gaitu, rīcību, atdzinumus.
"intensīvas apstarošanas gadījumā cilvēks pierod pie starojuma vai aiziet bojā.. "
"pierodot pie starojuma cilvēks - ego, tik nu tā mirst priekšlaicīgi"
"cilvēkam ir raksturīgi kļūdities, no tā secinot - projekcija, lielākajā daļā gadījumu, ir neadekvāta, neapamtota, bezapziņas izkropļota"
"projekcijas blakusiedarbība - tiek radīta viltus apziņa, alter ego, nekādi nesaistīts ar realitāti, reālo situāciju, projecētais nespēj patstāvīgi funkcionēt, nespēj integrēties sabiedrībā, nespēj pieņemt patstāvīgus lēmumus.."

kā nekļūt par projekcijas upuri un pašam izvairīties no projecēšanas - drīzumā lasiet manā grāmatā - "projekcija x : 2000 gadu pieredze"

"You sit collapsed as an empty mind
last bytes dissolved into your last breath and the droning sound of hollow replaces pulse with ache.
It is lonely here, living in the alarm and the awakening where the dream precipitates madness as its encore.
You are only half here, the other half erased to be brushed from the paper by the same hand that fingers your egg like a fresh scab until you bleed a river of ridicules.
I see now it's not the vision that's attraction, you peddle your pieces to a man called compromise for a place in the greater scheme until the only thing left standing is the place you once stood. You have just reduced yourself from static to dead air droning.
Or it could be the other way-take the wire to the other side of this metal sky and you will see these stars are just projections. This is not real, which means their thunder is merely a threat. Do you want to know the truth?
They need you. They are mechanical, maniacal, derived, you couldn't drown in their gene pool if you tried, but they're all made up in disguise, selling the very thing they most want but cannot posess-you.
And magic is the key to their success as simple sleight of hand steals your autonomy leaving you believing you are in control. Tell me, do you trust your judgement?
My friend, your its been tripped."

let me out, set me free, rip this flesh apart
moon light have to reach inside of me

jāpārliecinās, lai būtu pietiekami daudz zāļu, jāpārliecinās, lai viss būtu vienalga, jāpārliecinās, lai būtu normāls
āmurs somā, viss ok

"Your eyes are heavy with sleep
The grass is deepest green
And the flowering world lush around you
Have no fear
Have no fear
You shall change in the blink of an eye
Into the beautiful dancing dust"
C93

dobjš, mežonīgs un sērīgs gārdziens izlaužas no manis un pamūk pagultē
ķermenis saliekts ar ķēdēm
tas atveras un izvāžas no iekšpuses uz āru
es akli skatos sevī, jusdams dzintarainas gaismas glāstus
tā es norobežojos no tā kas apkārt
apskauju gaismu, lai vairs nekad nelaistu vaļā
paliktu te, akls, iekšā
vēlīgā bezapziņā
te sudraba taka man priekšā
tur tūkstošiem lapu birst no kokiem lejā
vieglā vējā, savirpinot, aicinot manu dvēseli dejā
čukstot - tev bezgalība priekšā

cilvēku pūļi iet garām,
pilsētas, saullēkti un mēnesnīcas,
viss ko pazinu iet garām neapstājoties, neatskatoties
un es palieku stāvam,
smaidot, atvadoties
atmiņās sasveicinoties
kapsētā uzrunājot krustus, zemi un kokus
te, kur nākamība svētīta, mirusi
te, ar kailām rokām izroku sev rītdienu
un savus mīļotos guldu sev blakus
- kokus, rudens lapas un lielos gubu mākoņus
apberot ar saujuņu zvaigžņu no debesīm
vienaldzība būs akmenī gravējums
kāju dipoņa - sēru zvans