‘l8.2.h8’

un es nebiju nobijies, jo nezināju tas ir labs vai slikts, es piedzimu no jauna, jo aplis ir noslēdzies
es to uztvēru un pieņēmu kā savējo, labs vai slikts, es nezinu, tas vēl man jānoskaidro
plaši atvērtām acīm es lūkojos uz to, iegaumējot aprises, formas, uztverot noskaņu, tā izpausmes, aptverot nozīmi, manu jautājumu
kā vēl nekad agrāk, es sajutu daļu no manis ārpus sevis, bez bailēm zinot, ka tam ir daļa no manis
beigas un sākums ir viens un tas pats punkts, mirklis laikā bez bailēm

kad nākam šajā saule mūsu sažuvušais ķermenis tiek piesūcināts ar dzīvības sulu, tā, poru pēc poras iesūcas, izlaužot niecīgas ejas mūsu koka karkasā, līdz viss ķermenis atdzīvojas. no tā brīža aizsākas izžūšana, līdz pēdējais piliens ir izsūkts un ķermenis sačokurojas, saplok, sīkstais karkass vājināts ar dzīvību un dzīvībai aizplūstot karkass kolapsē, viens pēc otra orgāni pārtrauc funkcionēt, tie sairst. fiziskā plānā dzīvība tiek aizstāta ar medikamentiem, morālā ar ēnam, aptumsumu, pēdējo salmiņu. laimīgs tas, kurš neapzinas.
mums ir jāpaveic kaut kas nozīmīgs, lai šī mākslīgā dzīvība attaisnotu savu nepamatoto ilglaicību.

"fuck the computer, You are not my teammate on my team.."

ziede "Kalendula" ir labāka par Jēzu Kristu!

they tell me what to think, what to do, how to react and what to expect, they tell me what is happiness
control in exchange for life
together we will walk down step by step to hell and i will give them my coat
my pain will turn to pleasure as hell rips us All apart
black hole sucking up emptiness turning spiral into complete cycle
control in exchange for life

and when You take control, expect, never, less

"When I was going up the stairs
I met a man who wasn't there
He wasn't there again today
I wish I wish he'd go away"

"on goes the warning
never ending tragedy
on take no more please give in my shivery
there's no more left to destroy and to exploit
dignity is frozen
faith in the the gray
god must be dozen, goner all the bray
and in circle it goes never ending tragedy
dignity is frozen
faith in the the gray
god must be dozen, goner all the bray
eight dread will grow
never ending tragedy"
--
tMLHBaC/untitled

sintētisks klusums, pabarots tukšums, lauzta apziņa, bezgalīgs attālums
bezdibenis, nokrāsu pāreja, cikliskums neattaisnotas eksistences gaitā
darvas vārdu virums, akacis, kritums
bezspēcīgas, mezglotas rokas, pinas uz vietas
tumsas pielijusi seja
neskaitāmas dzīves caurskatījušas acis, pēdējā pieskare
kritiens, laiks vai sprīdis
šīs acis, svešs apvalks
to vienmēr es šķietami zināju

+shapes drops their color and shade masks, despaired from truth, melted grey, insipidity+

ļauj es tevi pabarošu
ar melnu zemi un ne-zālēm
atveries
ļauj
uzart un iedēstīt
ieklausies manā balsī
tās ritmā, vibrācījā
rezonē

un man, atkal akmeņiem pilnas rokas
un mums, atkal mēnesnīcā veļas pāri paisuma vilnis
bezgalīgs klusums un palagbalta gaisma
manu vārdu-pirkstu pieskārieni rada simetriskus vilnīšus
rezonē
safīra adatas visaugstākajā punktā

raugoties uz visu tumsu pagātnē, es redzu liesmas, nedaudz gaismas
sadedzis, pelni, dzloņdrāšu karkass, sadegušas miesas smārds, smaids un viena asara sev

stāvi klusu, tava balss tevi padarījusi kurlu, novērsies, acis neslēpj tavu vecumu
tu savu dvēseli sarāvi gabalos un apriji, tagad bads ir tavs saimnieks un ierocis
tava elle ir aukstums un zila krāsa

mēs pamazām lūztam, zinot, ka tas nav, ko mēs lūdzām
mēs pamazām šķeļamies, zinot, ka tas nebija mums paredzēts
mēs pamazām irstam, zinot, ka nav diegu kas saturēs
mēs pamazām stājamies, zinot, ka nekam nav gala
mēs pamazām gaistam, zinot, ka saiknes mūs nenoturēs
mēs pamazām slīkstam, zinot, ka elpot ir gana
mēs pamazām aizejam, zinot, ka šai saulei par mums nav nekāda daļa

mums zinot nav ļauta vaļa

melno un balto, vēl sarkano, jo tas nostrādāja iepriekšējās reizes, kāpēc kaut ko mainīti. es zinu uz ko šis nazis ir spējīgs manās rokās, kāpēc mainīt?
cilvēks nezina ko grib un, kas tam nepieciešams, cik tas ir sasodīti vienkārši un precīzi.
"es zinu to ka nezinu" - nozīme totālu aprobežotību, aproc sevi pats, es neelpošu mironim.

tā no vienas dienas otrā, tikmēr, kamēr injekcijas tiks piešķirtas, bet vēl ir laiks starp, tas nogalina, ne uzreiz, bet pamazām
vienu dienu injekcija nepalīdzēs, es vienkārši nosalšu

do you feel the madness and the pain drilling through the layers of your brain, or am i just too lame in kill things that yet remain
burned eyes and numb touch this rotten body is demanding too much

hei tu, ar savu dzīvokļa glazūrā kredītu, hromēto mašīnu uz līzinga, dārgo dzīvesbiedru, i sērijas telefonu, ar savu biznesa klasi, izbāzeņiem, pērkamiem darījumu partneriem, melna velveta un zīda drānām, plānotāju uz tūkstots lapām, ekskluzīvām kaklasaitēm un dimantiem rotātām augstpapēžu kurpēm, aiz rītdienas nesekos diena, skaiti sirdspukstus. tagad tēlo cilvēku, atvadies, sadedzini dokumentus, parādus un shēmas, melo vēl reizi un saki, ka mīli, piezvani partnerim un saki, ka neieradīsies uz biznesa tikšanos, saki savam advokātam, ka pats sevi aizstāvēsi, saki bankai, ka nauda tavām kaislībām vairs nepapildinās bankas kontu. ir pienācis laiks notēlot cilvēku un neskaties uz krucifiksu, netērē laiku un mirsti, suņi ar dobjiem vēderiem gaudo pēc tavas miesas, vairs nekādas tiesas un aploksnes, laiks ir pienācis.

galvā uzmaukta kaste, domas atsitas pret tās sienām. un cilvēks bēg no kastes galvā, no domām kuras uzmācīgi uzbrūk atsitoties, ne jau dzīvoklīša sienas mūs ierobežo, bet kaste galvā ar kuru aklie skrien caur zaļu pļavu, cenšoties panākt saullēktu. kastītes iekšpusē līmētas fotogrāfijas, uzraksti un dzīves moto, daudzkārt labots, dzēsts un pārrakstīts, atmiņa īsa un neviens to vairs nespēj izlasīt, pat, ja pārrakstitu uz papīra gabaliņa.
bet kastes forma, lai arī vienkārša, tā saista, sasien rokas, kājas, domas un skatienu.
pienāk brīdis, kad kaste pieaug, asinsvadi tai vijas cauri, tā pārklājas ar ādu un pulsē, neatņemama sastāvdaļa. atbrīvoties nozīmētu drošu nāvi.
kad tas brīdis pienāk, nokrāso to zilu, piedzeries, apreibinies, apstājies un esi brīvs uz sekundi vai tās daļu un mirsti.
dzīve nav bijusi nekas vairāk ka šis mirklis.
un visa nauda, īpašumi, cilvēki, lietas, piederības, prasības, tiesības, cerības nav ne nieka vērti, ne zeltītais rokaspulkstenis, ne iekarotās miesas, ne pakļautie prāti, ne izcīnītās cīņas, ne tālie ceļi, ne nieka vērti.
tur būs svaru kausi vienā - šī sekunde vai tās daļa pret gadu desmitiem elpas, un redzēsi kam ir vērte līdz ar pēdējo dvesmu.

atpakaļ, lai pagrauztu kāda kaulus

palēnām viss apstājas kaut kur aizķeras un uzkrājas
aizveras un netek cauri
palēnam viss šis tukšums manī sasmeļas un pārtop kliedzienā
tas savijas un sapinas un atkal nosmok
kā vārdi baltā palagā
kā čuksti tirkīz zilā ezerā

nav jau tā, ka esmu pazudis un.. , nu labi, esmu. bet tagad ļoti gribas sataisīt dizainu ('jāiebrauc' kā tas šeit notiek) un mmm.. tad jau redzēs kas no tā iznāks.