‘l8.2.h8’

nav piepildījuma šajā laikā, tas ir tukšs kā mūsu skatieni naktī
un ikdiena izskalo krastus, kā tumšie palu ūdeņi, smiedamies
bez atskaņām pukst sidrs no rītausmas līdz rītausmai

melns kaķis parskrien manu ceļu un sabrūk mana sērkociņu kastīšu impērija

man šodien izgrieza sirdi. jūtu ka manī vēl kas cenšās, cīnās, laužās, mehāniski, pēc inerces uz priekšu tiecās.
šodien mani sašķēla un dalīja ar divi, atņēma. tagad esmu kas cits, kas vairāk, vai mazāk, bez nozīmes, svešinieks sev.
es stāvu lietū ielas vidū, mehānisks reflekss steidzina, vajā, es atceros šo negaisu, kā sapnī, mani notrieca no kājām un šīs sāpes, bet tagad, es nejūtu, nejūtu lietu, savu seju
es stāvu ielas vidū, līst lietus un dara manus matus sirmus, es jūtu pārmaiņas sevī, kā toreiz, kad man izgrieza sirdi

pusnakts kājām-gājējs tumsā taustās pēc lietus, izmircis izkaltušo sirdi meklē veldzēt, viņš neredz neko citu, kā sapni par negaisu un melniem mākoņiem, tagad bezjūtīgs, nevarīgs, ielas vidū uz ceļiem kritis, sev un visiem citiem zudis

šī diena tumsā mirkst, kamēr mēs tukšo dvēseli pildām ar drazām no šīs pasaules
piekalti pie sava es, invalīdi karā dodas, zaudētos locekļus haosā rast
elles suņi gaudo, sirdis plosot, bet karavāna iet tālāk, baidoties no tās kas galā
un lūdzam šodien, lai rītu, ja ceļš jau beigtos, mēs prastu to nozīmi, kas šajā karā
nespējīgie tālu ceļu mēro, kas veselam nebūtu pa spēkam, viens otru cīņai stutē, šeit uzvarai nav nozīmes
visbeidzot katrs vietu šai zemē atrod
un svaru, svara kausiem atdod

tālu ceļu abi esam mērojuši, līdz šeit sudraba gaismā tiekamies
sudraba sniegpārsliņas birst no taviem matiem
un liesmiņas no jauna iedegas acīs

reizumis akla tumsa iezogas starp mums
tad gadu nasta liec mūs pie zemes
un zemes rētas asiņo

mums nevajag rītdienu
lai arī pašā saulrietā tiekamies
jo šodien mēs dzīvi esam

un mums nebūs vairāk,
kā tik, cik mēs viens otram dodam
pašā saulrietā vairs nav cenas zeltam

sudraba sniegpārsliņas birst no taviem matiem
manus kaulus lauž un grauž vakars
tomēr tavu gaismu redzu būdams akls


laiks beidzas
bet man vienalga
jo zinu, ka uz mūžiem mūs guldīs blakus

pasaule jau ir mirusi, bet jūs vēl te mīdāt zemi cīnaties pēc elpas, - labāka zara patesības vārdā no žurnāla vāka
saule ir mirusi, bet jūs būvējiet apokalipses apstrakcijas, konstruējiet kara scenārijus, zemei bez šīs rases
bailes tiek liktas jaundzimušo šūpulī līdzās nacionālismam, un teroristi esam mēs paši, noliekuši galvas atdzīstam, mašīnas priekšā
mūs vakcinē pret indīgo tagadni, jo barība ir rītdiena un narkotikas ieved drošības dienesti no afganistānas, lai ieeļļotu sociuma darbību
un jūs ticat ka paši pieņemat lēmumus, un brīvību dod reklāma
ši pasaule jau ir mirusi, bet jūs vēl te mīdāt zemi

ir tādi, kuri cilvēkus neredz, tie ņem un pielāgo
tādi, kuri, fizikas likumus apiet, dod un rēķinās
tādi, kas vientuļi aklā tumsā savas rētas plosa un gar sienām skrāpējas
tādi, kas redz nākotni un citos to 'iestāda'
tādi, kam svēta cerība rītdienā mūžigi aprakta
tādi, kam bails no savas ēnas, tie ar tukšumu mūsos barojas
tādi, kas ar konstanti rēķina un dala, tiem viss burciņās ar spirtu plauktos glabājas
tādi, kas karotāji no senseniem laikiem, tie tukstoš cīņu ik dienu izcīna
tādi, kas stāv visam pāri un bezspēcīgi ar pirkstu norādā
tādi, kam taisns ceļš mežā rēgojas

ir tādi kuriem visu to redzot sirds sāpēs sažņaudzas

mums nevajag daudz, tik vēl vienu dienu nodzīvot
93600 sirdspukstu, 25920 elpas vilcienu
taču ikdiena pakrūtē dur un vārdu upe kaklu žņaudz
mūsu dzīvi dienās skaita un gados dala
un beigās baltu krustu, paēnī, pie kļavas stāda
un tad skaita lūgšanu, tiem kas bezrūpīgi rēķina un dala
vai šis ceļš jau noiets? katram šis jautājums tiek uzdots
uz sekundes daļu klusumu aizstāj baiļu kņada

pēc divdesmit gadiem, tiem kas dala
nokaltusī kļava
pēdējo asaru - sarkanu lapu man dāvā
tai pakaļ es atnācu
savu sirdi atgūt
citi mani nepazītu, ja arī uzrunātu
bet šī kļava
svētā klusumā bija manis daļa

pelēki balts vakars ieskauj
sniegs aumaļām no debesīm vijas
mēs redzam vairāk nekā mums bija
mēs aicinam vakaru nākt mums līdzās
kur pie apvāršņa mūžīgi pelēkās debesis ar balto zemi tiekās
tur dvēsele mūsu ar citām līdzās..

visbeidzot mūsu ceļi šeit, lauka vidū mijās
sniegs aumaļām no debesīm vijas
un ietin it visu
ietin mūs abus - mani un vītolu sēro
un mēs redzam vairāk nekā mums bija

ne šoreiz, es neiešu pretīm negaisa virpulim, kur zeme ar debesīm tiekas
es palikšu šeit, te mūsu ceļi beidzot mijās
un tavas zaru rokas, mēs kopā,
caur gadiem, pretīm pelēkajām debesīm augsim

un mēs aicinam vakaru nākt mums līdzās
caur gadiem rādīt ceļu
tur mūsu dvēseles tiekas

šajā pamestajā pļavā es vēlos augt tev līdzās

..un es redzēju septiņus enģeļus debesīs, septiņas planētas, septiņus pusmēnešus, septiņas zīmes, tas laiks tuvojas
tā būs jauna gaisma, tas būs jauns sākums un beigas, jauna tumsa un jauna nozīme it visam
laiks kā smilgas stiebrs vētrā - izliecas un netiecas uz augšu vai priekšu
tas - tuvojas
mūs atraus no smaguma kājās, mūs būs vairāk un mums būs daudzāk
un būs tie, kuri nogrims zemē melnā un tie, kuri nezinās sāpju vairāk
septiņi mēness sirpji kļūs skaidri, septiņi apļi vienosies
un ilgi gaidītā raža ienāksies

septiņi apļi vienosies vienā
un es sastapšu sevi no jauna

kurš vēlas pieņemt savainotu kaķēnu? dabiskā atlase dara savu, eju garām žēli noskatoties, sirds lūzt, nevienam nevajadzīgs. nevajadzīgam nevajag žēlastību, kaķēns raud pēc mīļuma, siltuma, piena, tas vēlas būt mīlēts. cilvēki cilvēku žēlo, nevis mīl. redzi, kāds viņš/viņa varētu būt, tagad aizlausts, ne pats, bet apkārtējo ilggadējas žēlastības atspulgs. tagad sirmgalvis sirdī ar mūžīgu ziemu skatienā. putekļos pārvēršas atmiņas, par to, kas reiz bijis un sajaucas ar melnu zemi, un gaisma ir tumsa. es Tevi pazīstu labāk par sevi, kāpēc gan tik maz mīlestības, un daudz putekļu ar melnu zemi.

they want me buried alive..

"Your name I spoke many times
Alone in the darkness in the night
And prayed a thousand prayers
And my many dreams where of you
I walked the endless lonely miles
I stumbled path upon path
I watched time slip away
I watched and didn't care

But tonight I can't sleep
'cause I belong to you
Tonight I can't sleep
'cause at last I belong to you

I wrote our names in runes
Most magick and secret
In the forests wintry mantle
I carved them in a tree
And your name I spoke many times
Alone in the darkness in the night
And prayed a thousand prayers
And my many dreams where of you

But tonight I can't sleep
'cause you belong to me
Tonight I can't sleep
'cause at last you belong to me"

//of the wand and the moon - wintry mantle

They burnt out the sky with a fucking lie. No hope for today they break your will, and take your soul to the grave to the absolute black of your hearts.

//VAC

"What are we for then, we are consumers Jim. Yeah okay okay buy a lot of stuff your a good citizen, but if you don't buy a lot of stuff, if you don't, what are you then I ask, what? Mentally ill. If you don't buy things toilet paper, new cars, computerized blenders, electrically operated sexual devices, stereo systems and brain implanted headphones, screwdrivers with miniature built in radar devices, and voice activated computers."

"It's a condition of mental divergence, I find myself on the planet Ogo, part of an intellectual elite, prepared to subjugate the barbarian hordes on Pluto, but even though this is a totally convincing reality for me in everyway, never the less Ogo is actually a construct on my psyche. I am mentally divergent in that I am escaping certain unnamed realities that plague my life here."

//VAC

es pamazām visu aizmirstu, notikumi, cilvēki viss izgaist, aizslīd prom, paliek balts nekas

"the wold's above
the world's below
here
the world's collide

the world's of fire
the world's of ice
here
the world's combine
..
stars fall
the flames arise
world's beyond time"

//Boyd Rice and Friends

es jūtos saindējies
kad vējš lauž zarus un tie krīt pelēkā, asā zālē
kad vārdi pakrūtē tiek saplēsti lauskās
kad laiks stājas un žņaudz
tad kā ogle melns, silts ūdens apskauj mani
un sirds sniedzas dzelmē pēc gaismas.. gaismas
es aizveru acis un ir laiks
es izelpoju sevi tukšu
jo tad zelta zvaniņi uzziedēs, kā ūdensrozes
un spēlēs mums sen aizmirstu melodiju
un mani pārraus šausmas uz sekundes daļu
melna ūdens virsma mūs dalīs ar divi
dzelmes gaisma
laiks bez malas
bet vējš tik lauž zarus

redzi, es atkal lidošu
mani cerība ņem līdzi
naksnīgā ceļojumā
uz rīta pusi
vēl pirms visa
es aizšūšu rētas
piekniedēšu lupatu spārnus
ietērpšos melnā
un tad bezrūpīgi lēkšu
nē, tas nebūs kritiens
mani negrūdīs, nesalauzīs
es klausīšos vēja dziesmā
un degšu paša dedzinātā liesmā
iespējams, nedaudz skumšu
pēc soļiem tur augšā, smaguma
un visa pelēkā, kas bijis ceļā

Mr. Muscle forcing bursting
Stingy thingy into little me, me, me
But just "ripple" said the cripple
As my jaw dropped to the ground
Smile smile

It's true I always wanted love to be
Hurtful
And it's true I always wanted love to be
Filled with pain
And bruises

Yes, so Cripple-Pig was happy
Screamed " I just compeletely love you!
And there's no rhyme or reason
I'm changing like the seasons
Watch! I'll even cut off my finger
It will grow back like a Starfish!
It will grow back like a Starfish!
It will grow back like a Starfish!"

Mr. Muscle, gazing boredly
And he checking time did punch me
And I sighed and bleeded like a windfall
Happy bleedy, happy bruisy

I am very happy
So please hit me
I am very happy
So please hurt me

I am very happy
So please hit me
I am very very happy
So come on hurt me

I'll grow back like a Starfish
I'll grow back like a Starfish
I'll grow back like a Starfish
I'll grow back like a Starfish

Antony & the Johnsons

"I must stand by the side of the mountain
I must be where I know I must be
When you stand and face the gas masks and truncheons
You must know what it all really means


It is the time of the last persecution
And Caesar shall be raised
He will ask for his feet to be kissed by your sister
And your children will fear at his name

Do not avenge these deaths do not avenge them
You must know what it all really means
It is the time of the Anti-Christ know what I say
Make for your own secret place

And others will join you there
And you wait for the ships in the air
And you wait for a sign like a trumpet sounding
And you go out and walk to the Christ"

Bill Fay