Otherside

Apšaubīt visu - cilvēka daba.

Un par to vai aiz apskaidrības durvīm ir citas durvis tiešām grūti spriest. Kļūstot apskaidrots (pieņemot ka apskaidrība eksistē) cilvēks ir nometis visas dzīves drazas un teorētiski ar viņām vairs neapkraujas, jo vairs nav īsti cilvēks, tāpēc tur arī paliek. Tīri teorētiski viņš ir arī atbrīvojies no tieksmes pēc kaut kā augstāka, tb nākamajām durvīm, jo visa šī tiekšanās uz pilnību ir neapskaidrotā cilvēka vājuma un neciluma izpausme.

Kapēc uzreiz tieksme pēc augstāka? Jēdzienam "augstāk" ir tāda kā ego piegarša. Tā teikt, tieksme sevi "uzkačāt". Bet šoreiz runa ir galīgi ne par to.
Par durvju bezgalbību es domāju tādā ziņa, ka visuma bezgalība nozīmē arī to, ka bezgalīgas ir arī tās.. hmm.. garīgās plaknes, ne tikai matērija, telpa and stuff. Bet tā kā cilvēka apziņa eksistē tikai vienā plaknē, tad tālāk viņam nav kur tikt. Ar to visu atmešanu cilvēks panāk tikai to, ka sasniedz savas plaknes augšu un, iespējams, iegūst apjautu par nākamo plakni, taču tālāk vairs nespēj pacelties, jo nespēj.

Redz es uzskatu, ka cilvēks gan fiziski gan garīgi eksistē vienā plaknē, bet šī apgaismība ļauj garīgi pārcelties uz citu - garīgo plakni, kurā nonākot ir pilnīgi vienalga vai ir bezgalība citu plakņu, vai tā ir vienīgā. Tam vairs nav nozīmes. Tad nekam vairs nav nozīmes (runājot par "nozīmi" tādā kontekstā kā to saprotam mēs neapskaidrotie).

Nu, redz, es teicu, ka par to nav īsti vērts runāt. Vienā brīdī sākas tā pati vārdu bīdīšana turpu šurpu...
Bet vispār, ja jau cilvēks pārstāj eksistēt šajā plaknē, tas nozīmē, ka viņš vairs nav cilvēks. Tātad viņš ir miris. Bet kāda mums interese par to, ko "piedzīvo" mirušie? Lai viņš tur nonāk un vārās savā "apgaismībā" cik uziet. Man svarīgāka ir dzīvojošo cilvēku pieredze.
Un kas tas par: "fiziski gan garīgi eksistē vienā plaknē"? Ja mana dirsa pašreiz sēž uz krēsla, vai tas nozīmē, ka manas domas arī sēž uz krēsla?

Tas nozīmē ka domas mēģina dirsas atrašanos uz krēsla padarīt pēc iespējas ērtāku. Tb tās pakārtojas ķermeņa/ego vajadzībām.

"Bet vispār, ja jau cilvēks pārstāj eksistēt šajā plaknē, tas nozīmē, ka viņš vairs nav cilvēks. Tātad viņš ir miris."
Jau minēju, ka to būtni nevar saukt par cilvēku, bet visu reducēt uz nāvi ir biku pa skarbu.

Dzīve vispār nav roze, un arī ārprāts neesot nekāds draugs.

Vispār izskatās, ka Tu te sāc būvēt kaut kādus metafiziskus dēmonus. Cilvēks paliek cilvēks arī tad, ja viņš, kā tie ūberapgarotie, sēž zem koka, pārtiek tikai no saules gaismas, miglas sajaukumā ar putekļiem, un skatās astrālu. (Patiesībā arī tā ir sava veida nāve.) Bet nekur tālāk par savām smadzenēm un maņu orgāniem viņš ticis nav un netiks.

Ak - matu skaldīšana.
Protams, ka viņš ne par ko netransformēsies, saglabās savu fizisko veidolu un pēc visām pazīmēm tiks uzskatīts par Homo Sapiens, ja reiz apskaidrosies kādreiz. Bet te jau sākas cilvēcības būtības meklējumi, kas ir pavisam cits lauciņš.

Nešķīsti pa malējām peļķēm! Kādā sakarā te ir cilvēciskā būtība?
Bet būtība ir vienkārša - ēst un vairoties. Īsāk sakot - pašsaglabāties. Pārējais ir piepes, kas izaug no pārlieku siltas un barības vielām bagātas vides. Un cilvēka prāts arī nav nekas īpaši dievišķs un bezgalīgs, kur būtu iespējami sazinkādi atklāsmes horizonti. Robežas un sienas. Galējība bezgalībā.

Свежак надрывается. Прёт на рожон
Азовского моря корыто.
Арбуз на арбузе — и трюм нагружён,
Арбузами пристань покрыта.

Bet kā jau teicu - mazāk vārdu, vairāk darbu.
Vajag savākt vēl pa kādam psihonautam, izsaukt dažas glītas sēnes un iešturmēt apziņu.

Pievienojos.
btw kāreiz vietējam psilocibīnam sezona.