Un par to vai aiz apskaidrības durvīm ir citas durvis tiešām grūti spriest. Kļūstot apskaidrots (pieņemot ka apskaidrība eksistē) cilvēks ir nometis visas dzīves drazas un teorētiski ar viņām vairs neapkraujas, jo vairs nav īsti cilvēks, tāpēc tur arī paliek. Tīri teorētiski viņš ir arī atbrīvojies no tieksmes pēc kaut kā augstāka, tb nākamajām durvīm, jo visa šī tiekšanās uz pilnību ir neapskaidrotā cilvēka vājuma un neciluma izpausme.