man viņa tik ļoti pietrūkst..atlika noskatīties diezgan labu filmu, bet raudamo, un tagad man ir emo. tik ļoti gribu viņu sabužināt un samīļot..ļoti.
man pašlaik pietrūkst domas, šodien iesniedzu dokumentus, liela iespējamība, ka būšu agronoms. fui.
man gribās manu R.

viss. es smaidu debesu smaidu. beidzot. beidzot es varu teikt - mans R.
es negribu un nevaru vairs kko uzrakstīt. esmu pārāk laimīga. beidzot man būs, kur likt sevi, es sevi likšu viņā, sevi visu no visas sirds. un tagad bez bremžu pedāļa.

man uzbrūk tauriņi..

man ir pohas, mašīnai nosēdies akumulators, esmu pazaudējusi savu debetkarti, banka un VID šodien ir ciet, VISI mani draugi ir ārpus jelgavas vai aizņemti, es sēžu dzīvoklī un skatos filmas.
izklausās pēc vienas no pretīgākajām dienām manā mūžā.
vakar postā pirmo reizi dzīvē es sajutu sevī tāādu sadisti, es gribeju sist un skrāpēt un raut matus un likt padenes vienai meitenei, kurai manāmi patīk mans R un viņa necenšas to slēpt. viņi dejoja, es vnk ārprātīgās dusmām pagāju garām noskatoties..... un R atnāca pie manis, samīļoja, nobučoja un pieres un atvainojās. vēlāk joprojām vēlējos viņu nogrūst no letes. sākumā es biju nežēlīgi dusmīga uz R, tad uz sevi par to, ka esmu tik greizsirdīga, tad uz to kuci, beigu beigās vairs nedusmojos, bet arvien vairāk saprotu to, ka mums ir jābūt kopā, lai man ir pamats greizsirdībai, nevis pamats bet izskaidrojums..
A+R=(h)
tad mēs abi galīgi sadzērušies gāām uz pils salu streipuļojot, smejoties, bučojoties un ķiķinot.. liku viņam apsolīt, ka viņš aizmirsīs vēlāk manu uzvedību. joprojām visu mūsu turp un atpakaļ līdz spridzeklim ceļu atceros fragmentāri, bet man vienalga.. pamodāmies pie posta spridzeklī un vnk smējāmies. ehhh...ir tik labi tomēr..

Līģi, es pajautāju. viss būs forši
R + A = (h) (to viņš man atsūtīja skypā) :D
būs labi, būs labi.

šodien jāju ar zirgiem un konstatēju, ka tā varētu būt pirmā, iespējams, vienīgā dzīvnieku usga, kas man patīk, gribēju viņus ņurcīt un mīļot, lai cik lieli un bīstami un acīmredzami un ausīmdizrdami stiprāki viņi nebūtu. un vē es peldējos. un braucu uz savas mašīnas jumta jou. jelgavā skatījos, kā R mazgā manu mašīnu, jāsaka, ka, lai cik sēdoša un vienmuļa būtu bijusi šī nodarbe priekš manīm, man patika vnk skatīties uz viņu. kaut kāds trakais x brauciens pa jelgavu, tiešām x, kautiņš ar leldi, āāāārprāc. es tagad saprotu, no kurienes man besis. šodien tik daudz kas notikās...
ūn mana ģimene rīt aibrauc uz Latgali atpūsties, kamēr es palieku mājās bez Džīnas, jo man jāsaņem sasodītie eksāmenu rezultāti, jāiestājas augstkolā un jādejo koncertā. bubūm.
bet pats galvenais, es šodien pirmoreiz sajutu sailgojienu pēc Viņa(R). un es beidzot atradu formulējumu tam, kas mani nomāc tik ļoti šaj' sakarā - mēnesis bez kāda, ar kuru iepriekš kādu mēnesi ir bijis tik labi - dēļ šī lōģiski, ka man būs skumji. bet vēl skumjāku visu padara tas, ka es nezinu, kā man uzvesties un ko domāt, darīt vai nedarīt to mēnesi, kuru viņš būs prom un es būšu joprojām te pat ikdienā. mēs neesam neko konkretizējuši, lai gan tā tīri virspusēji mūsu savstarpēja uzvedība jau kādu laiku ir nepārprotama - mums vajag vienam otru pašlaik. kā lai es zinu, kas būs tad, kad viņš atbrauks? es zinu, ka ja es klausītu tikai un vienīgi savu iekšējo SEVI, tad es mēnesi tāda pusdzīva it kā turpinātu visu ikdienišķo, bet manas domas visu laiku būtu kaut kur tur pie viņa, vienkārši man visu laiku kaut kā pietrūktu. fiziski man drošvien vajadzētu kādu, kurš mani balsta gluži tā pat, kā tas bija līdz šim, tikai man tagad bija viņš. vēl variants - brutālais - aizmirst visu un turpināt baudīt, vieglprātīgi atdoties vasarai, dzīvei bez ierobežojumiem, bla bla... un man pašai nāk smiekli kaut tikai pieļaujot domu par to,ka es būtu spējīga un pēdējiem diviem variantiem. tātad atliek - man pietrūks un es ilgošos. pēc kā? pēc viņa paša. kapēc? tapēc, ka esmu nēnormāli pieķērusies. un viņš ir tur manī iekšā tāds neatraujams. it kā. bet tā sasodītā nepārliecinātība par to, KAS TAS VISS PIE VELNA IR?! man nav drošības, man nav garantiju, ka viņam atbraucot viss nebūs jau pagātnē un aizmirsts, es nevaru paļauties uz to, ka es viņu ieraudzīšu un joprojām tik pat ļoti gribēšu. tas viss tikai tapēc, ka tā noformulētā kopābūšana tomēr tik daudz ko izsaka.. jo tādā gadījumā es te tagad nečiepstētu. es vienkārši samierinātos, ilgotos, sagaidītu un visu to mēnesi būtu sevī iekšā droša par to, kas notiek. ja es jau tagad, kamēr esam šeit visu laiku prātoju - WTF?!, tad kas būs, kamēr es viņu mēnesi nesatikšu?!

nekādsz bezspēks, bezmiegs vai alkohola reibums man neatņems manu laimīgo sajūtu. S ir mājās. jūtos tā it kā kāds būtu atradis manas grāmas izplēsto nodaļu. es nevaru, iespējams, arī negribu izstāstīt, kas tā par sajūtu - tik ilgi ilgoties, satikt un saprast, ka JĀĀ, viņa TIK daudz nozīmē. lai piedod pārējie, bet šodien viņas atgriešanās man nozīmēja visu visvairāk par visu.
no rīta braukšu jāt ar zirgiem. tad nu saņemās!

I h8 2 C that u R not around.
haha ^tikko izdomāju baigo šifru. nekas orģināls, bet ja ņem vērā, ka sākumā uzrakstīju ar vienu vienīgo you pārveidotu par u, vēlāk man ienāca prātā pārējie uzlabojumi...mrr.
patiesība ir tāda, ka man šodien jānopērk Bībele. man beidzot gribās izskaidrojumu, kaut vai absurdu, bet man vajag to.
rīt mana amerikāņu pelnrušķīte atbrauc mājās, es nevaru vairs sagaidīt. es drebu, iedomājoties, ka rīt viņu redzēšu beidzot.

novēliet man veiksmi. šodien man atkal jāaudzina māsa. rīt atbrauc mamma no slimnīcas, tādēļ šodien jašakopj māja un ārpusmājas teritorija. pašlaik viņa pilnīgi ignorējot mani, žāvē matus, lai gan sarkanā lapiņa ar darbiņu sarakstu jau kādas 2h stundas stāv uz galda, gaidot ķeksīšus. manā kontā pašlaik tikai viena izravēta dobe, bet tūliņ ķeros klāt lejasstāvam. huh..

viņš ļoti ĻOTI stipri mani iespaido. vakarnakt sēdējām Spridzeklī un beidzot beidzot runājām. un NĒĒ viņš nav sekls. nedomājat uz mani pārmetoši skatīties, bet pēc visas mūsu sarunas, kas man nenornāli patika, esmu nolēmusi palasīt Bībeli.
vēlāk gājām uz Statoilu un tad atkal manā oranžajā dīvānā centāmies turēties pretī mūsu vampīriskajām tieksmēm. man bija sapnis par to,kāds mums ir sex un es vispār sapratu to, ka viss šis X vārdā saucamais agri vai vēlu, bet nonāks līdz TAM, tā tam vnk jābūt. es jau jūtu, ka es par daudz dalos, bet āāāāā jūs nevarat iedomāties..
galu galā es vakar tiku aivilkta arī uz postu, burtiski izvilkta no mājas, postā es baigi forši padjeoju ar iespējams geju, miezis ar mani ļoti centās nolaist(viņš kāmim esot iepriekš teicis, ka jau sen to gribot :D:D), vēl bez tā, ka es ik pa laikam viena tur dejoju jeb kratījos mūzikas pavadījumā, Zvaigžņukiņš ļoti centās ar mani kaut ko līdzīgu salsai dejot, jašaka, ka bija diezgan labi, parunājos ar R māsu un KP...ai
bet tas viss ir nesvarīgi, es iešu meklēt Bībeli.

es esmu piedzērusies un es pēkšņi atkal gribu R.
nevaru izlemt - pieiet un brutāli noskūpstīt viņu draugu klātbūtnē(viņš ir bez krekla rrrr) vai censties turēties pie savas iepriekšējās nostājas, ka es ar viņu neko vaors negribu.
āā..alkohols pilnībā noārda manu veselo saprātu. es būtu gatava tagad un tepat uz galda, gultā, uz veļasmašīnas vai jebkur citur...uz palodzes ar iespēju izkrist pa logu...nezinu.

es atvainojos, bet es vēl kaut ko aizmirsu pateikt.
Jordin Sparks - battlefield. tā dziesma ir vienkārši nāvējoša, ja viņu klausās ļoti skaļi un ieklausoties. man tiešām sāka sāpēt, ja es klausītso vairāk, mana dzīve lēnām pārvērstos par karalauku. bēt es viņu pataupīšu laikam, kad man būs totāls sagrāvums iekšā. šķiet, ka tuvojās.
es jūs vnk brīdinu..

I feel the touch I adore
we both still have room to grow
we are just ordinary people, we don't know which way to go
if you are 5 or 82, this is something you can do l
ove sex magic
nothing I have is truly mine
surprised by my childish fear
you use to have all of me
I can save u from unoriginal damn-damns
speak the truth even if your voice is shaking

neatceros, kad pēdējo reizi biju braukusi mājās ar autobusu, tiešām neatceros, bet manās atmiņās tas bija netīrs, karsts, garlaicīgs, kaitinošs un visādi citādi patīkamas emocijas NEraisošs process.
tā pat kā ar daudzām sajūtām pēdējā laikā, tā pat arī šī manās atmiņās izradījās aplama. iespējams tādēļ, ka man tas pēc šī viena brauciena vēl nepaspēja apnikt, iespējams, man vnk paveicās, bet es patiešām tajā visā atradu ko baudāmu. uz pilnu skaļumu uzslēdzu pleijerī mūziku - visa veida, sākot ar coldplay, turpinot ar maiklu džeksonu, beidzot ar crannberies. klausījos tik skaļi, ka pašai ausis krita ciet, apkārtējie šaubīgi vēroja mani, bet man tikai turpināja skriet skudriņas. pa ceļam, izrakstīju no dziesmām noderīgas frāzes, izkāpu no autobusa, nolēmu nezvanīt tētim, bet paelpot svaigu, pirmsnegaisa gaisu. un es sajutos kā filmā vai dziesmas videoklipā - es gāju palēcienā, griezos, dziedāju līdzi, dejoju un smaidīju līdz debesīm. aizmirstās sajūtas turpina mani patīkami pārsteigt. bet viss iepriekš minētais vēl nav galvenais.
visairāk manā 50 minūšu braucienā man patika tas, KĀ es domāju. es nevis vienkārši pabiju viena ar sevi, bet es biju pilnīgi netraucētā, plūstošā vidē, pilnībā iekšsevis iekšā. un es domāju par to, kādēļ Viņam ar mani ir tik grūti runāt? vienkārši bērt ārā visu, kas iekšā. tikai tā iespējams nonākt arī pie kādas svarīgākas tēmas.. kārtējās attiecības, kad es visu laiku maldos vārdos, runāju pilnīgu bezjēdzību tikai tamdēļ, lai runātos. un nav jau tā, ka man nepatīk..jo tik reti pēdējā laikā sastopu cilvēkus, kuri, pirmkārt, vēl nav dzirdējuši visus manus tizlos un priecīgos un bēdīgos un senos piedzīvojumus, otrkārt, kuri klausās tajā visā, iespējams, ar interesi. tas mīnuss ir tajā, ka es drīz jutīšos kā atvērta grāmata seifa priekšā. es negribu mūķēt, lauzties bez atļaujas, negribu likt justies piespiestam, tur jau tā sāls..es gribu brīvību attiecībās. un kādēļ vīrietim vienmēr jāiedomājas, ka sieviete - tā ir ierobežotība? pietam vēļ šajā vecumā..es pati gribu lekt un lidot, skriet un dejot...un, un es gribu baudīt dzīvi. un es ticu, nē, es zinu, ka to visu var darīt arī divatā.
es nesaprotu, nē, es tiešām nesaprotu, ko nozīmē: es tik tikko esmu sajuties tik brīvs, laikam neesmu gatavs jebkādām saistībām. ko tas f**ing nozīmē? man uz pieres rakstīts, ka es uzlieku rokudzelžus, ieslēdzu būrī un rotaļājos pēc saviem aprēķiniem? arī par šo es ar R gribētu parunāties, man vajag tikai kaut kādu mājienu no viņa, ka viņš vispār ar mani vēlas runāt par kaut ko garīgāku nekā ikdiena, un es pateikšu. es atkal atvēršos izlasīšanai. man vajag kādu, kurš mani lasa, iemācās manu valodu, prot atšifrēt skribelējumus un galu galā turēt to lasāmo vienmēr sev azotē..
dziļi iekšā es brīžiem esmu tik ļoti pūkaina, sentimentāla, bet vienkārša, ka sāku sev to pārmest.
ja man tiktu dota viena vēlēšanās, pilnīgi jebkāda, es vēlētos uz 1 diennakti iejusties vīriešā ādā, viņa prātā, saglabājot ieslēgtu manu cieto disku.

mm..šonakt jutos kā vampīrs. viņš manī izraisa nebijušu, nevaldāmu kaisli, tādu nenormālu baudītgribošu sajūtu. bet man ir mans princips, no kura es netaisos atkāpties (pateikt to ir viegāl nekā izdarīt), plus kāmis gulēja blakus. bet gribu es viņu nāvīgi.
modžo bija īsti superīgi, neskatoties uz stulbajiem smiekliem un pilnīgi stulbo loģiku, bija tāds čills, patīkami. tad bišķīt posts. un viņš. šeit secībai nav nozīmes. manī tik un tā visu laiku ir viena doma - mans nelaužamais, tik nenormāli nāvīgais princips, kuru, es neapsolu, ka nelauzīšu, jo tomēr hormoni ir un paliek totāli..ammn..nu tādi kādi viņi ir.. es jau LBČ vakar postā meiteņu tualetē čīkstēju par to, ka man pats svarīgākais ir lai mani novērtē - lai novērtē to, cik labi ir ar mani un lai laicīgi bez stulbiem mēģinājumiem pārbaudīt novērtē, ko nozīmē zaudēt mani. pēc vairākām sarunām spriežot, domāju, ka exJP varētu pastāstīt kā tas ir.cik es saprotu, tad foršāk ir mani nezaudēt, ja vien es kaut k nozīmēju. R savai māsai esot teicis, ka pašlaik jūtas ļoti brīvs un neatkarīgs, tapēc nevēlas nekādas saistības. noskaidroju, ka viņam ar māsu ir labas attiecības. man attiecībā uz šo ir dalītas izjūtas - ja es viņu tik ļoti negribētu visādā ziņā, es censtos no tā atbrīvoties, jo man tik tiešām nav nepieciešams kaut kāds x sakars-čakars, bet arvien nosliecos uz to, ka pašlaik es jūtos ļoti ļoti labi vai pat vairāk, tādēļ ļaušos, kamēr tas viss nesāks man darīt pāri. jo tad kaut vai ar savu nepārspējamo draudzeņu palīdzību es varētu izdarīt tā, lai izskatās, ka neesmu sāpināta, lai gan pašlaik pat doma par to man liekas neizturama.

Love is a rythm, you are the music!

mmmurmuļburbuļčubidūbišū.
laukoszz
my firnds call me ssssnake.
pilnīgi bezjēdžigi. es dievinu bezjēdzīgumu.

es dievinu, ka mana māsa ir mājās. viņa atkal visu vakaru sēž pie datora un skatās jonas brothers video, lasa viņu blogus, bla bla un sajūsmā spiedz un lēkā pa māju, jo vecākais no viņiem ir saderinājies, vidējais izskatās perfekti, Niks joprojām gandrīz ar Mailiju...ehh. man tā visa pietrūka, jo tikai kopā ar viņu es atceros, cik ļoti man pašai viņi patīk. mums radās ķecerīga doma braukt uz viņu koncertu oktobrī, iespējams uz stokholmu. man mugurā ir viņas I love NY džemperis, kurš man der, ap galvu viņas matu lente... viņa joprojām staigā kā safārējusies.
 

khe. es šodien biju tīk dusmīga uz visu pasauli un, esot pie vecmāmiņas un klausoties visu gaužajās problēmās, domāju par to, kā es savu sāpi izgāzīšu šeit. atbraucu mājās, izgulējos..un mamma vēl iedeva šausmīgi garšīgu kafijas liķieri un man tagad ir tik labi, ka es vairs nedusmojos un nevaru padusmoties.
sagaidīju māsu, es biju TIK priecīga, ieraugot viņu. tik ļoti. viņa man atveda krāsainu lakatu, jēj, pārējās dāvanas redzēšu pēc 2dienas, kad atnāks lielie koferi. nofenderēju no viņas koši rozā saulesbrilles un gājām uz kabīnīti taisīt smieklīgās portretbildes. forši - again. arī mans tētis ir sasodīti foršs. vēlāk sagaidījām arī mammu no Čehijas, izdomājām, ka esam tāda internacināla ģimenīte - tētis vienīgais izskatās un turās pie laukiem. :) nu ja. tad sekoja dienas drausmīgā daļa, kurā sēdēju istabā starp vecmāmiņu, opi, mammu, tēti, krustmāti un kruttēvu un klausījos tiešām visas radu problēmas, cik visiem slikti ar veselību, par politiku, bet izniet..tas vēl nebija nekas līdz brīdim, kad viņi sāka jautāt par manu nākotni. kad es vecmāmiņai pateicu: aizmirstiet! es nebūšu agronoms, mani tas pilnībā nesaista" tad viņai seja pārvērtās un šī pilnīgi bez aplinkiem: "nu tu esi visu mūsu dzimtu pievīlusi" yeah. forši vai ne? man jau patīk tādas frāzes dizrdēt. tētis redzēja manu sejasizteiksmi pēc šīs frāzes, tā balansēja starp drausmīgu dusmu sprādzienu un vnk raudājienu. galu galā visu noturēju sevī, bet veltīju vecmāmiņai nežēlīgu skatienu, nemaz nenožēloju. plus, mamma arī bija tāda vīlusies, jo "mēs tak 4 paaudzēs jau esam agronomi", es saku, ka manī tas vispār neraisa patīkamas sajūtas, visu cauru dienu brist pa laukiem, es neesmu tāda, man vajag cilvēkus man apkārt, krāsas, trokšņus. man lauki patīk kā atslābums no ikdienas..opis turpināja, ka "galvenais, mācies tur, kur vēlāk varēsi atrast labi atalgotu darbu" un es atkal aizsvilos "nekādā gadījumā. es noteikti neiešu mācīties, domājot par atalgojumu. mans pirmais kritētijs būs, lai man patīk mācību process, otrais - lai man patīk mans darbs, tikai pēc tam, ja es grimšu(es zinu, ka es negrimšu, lai tur vai kas), tad varbut domāšu par naudu." drrausmīgi dusmīga aizgāju gulēt uz Džīnu.
bet tagad, jā, mani vecāki skatās manu izlaiduma video un priecājās. īpaši viņus uzjautrina kā mēs ar kāmi dejojam, lai gan viņi atzīst, ka mēs tur dejojam vislabāk. un vēl viņiem ļoti patīk stāsts, kā kāmis polonēzes solī mani ārā nesa pičpaunā, jo man bijas basas kājas. khi.
ā, vēl vienu leitu aizmirsu pieminēt. manu tēti esot interējusi avīze..nu par visu, par to, kā ir būt lielam zemniekam. protams, bija jautājumi arī par bērniem. mana tēta stāsts apmēram tāds: jaunākā meita Līza pašlaik ar deju grupu ir Meksikā, drīz būs mājās, ļoti gaidam. 14 gadus veca, bet jau kopš bērnības sapņo būt daktere. bijusi 2kārtēja Latvijas čempione sporta dejās, ambiciozs bērns. un vecākā meita Ance, nu jau pilngadīga. (jautājums - ko viņa darīs pēc viudsskolas, bla bla) šogad pabeidza vidusskolu, pašlaik vasaru pavada, mēģinot izdomāt, kur tālāk mācīties. UN VISSSSSS. viss. manam tēvam nav nekā vairāk ko par mani pateikt. un es nesaprotu, kas man sāp vairāk - tas, ka viņš neko vairs nevarēja pateikt vai tas, ka par mani iespējasm nav nekā cita ko stāstīt. jo es vienmēr par svarīgāko esmu uzskatījusi nevis cilvēka panākumus, kas uzskaitāmi ar medaļām, godalgām, diplomiem utt, bet ar to, kāds viņš ir cilvēks. un ja man tēta vietā būtu bijis par sevi kaut kas jāsaka, es teiktu, ka "mana Ance ir neveikla, neizlēmīga, aizmāršīga un daudziem neizprotama, bet viņa visu dara un visur iet ar sirdi pa priekšu, tādēļ ticu, ka viņai izdosies viss, lai ko viņa izlemtu". tētī, mammū, es esmu forša!

"es uzskatu, ka Ance izlaidumā bija visskaistākā" (vismaz to mana mamma par mani saku labu)

p.s. es šodien aizsūtīju viņam 2 īsziņas, abas tādas, uz kurām nevajag atbldēt, bet es tik un tā visu dienu gaidīju, kad viņš man pazvanīs. es nezvanīju, jo likās, ka man ir pārāk slikts garastāvoklis, lai ar to sabojātu dienu vēl kādam. bet viņš pazvanīja. un bija TIK labi dzirdēt viņa balsi..

Es tikai nedaudz papriecāšos par saviem krāsainajiem nagiem un līdz šim vienmuļo dienu, lai vakarā noņemtu nagu laku un nodotos darbam. Saules man pašlaik pietiek. Līdz rītdienai - es domāju, tad es ar māsu sauļošos. uhū, man patīk, ka ir iespēja izvēlēties bitchy garastāvokli. vēl es šodien ļoti vēlos atklāt, kā lai es šeit nomainu fonu. sarkanmelnais palicis pārāk agresīvs.

vakar nedaudz noskaidrojās manas attiecības ar R.
viņš man pajautāja, lai es ar saviem vārdiem izskaidroju situāciju, lai gan tajā brīdī biju apņēmusies dusmīga pusnaktī iziet viena ielās. un tad es sāku. un pateicu gandrīz tā, kā man sirds runā. tikai nedaudz piesardzības, bet es rakstīju un raudāju, jo es tik sen nevienam nebiju teikusi neko tādu. es laikam sen arī neesmu tā jutusies - nu tā, ka man nemitīgi viņš pietrūkst, tā, ka es gribu zināt visu, kas ar viņu notiek.. ja reiz es vienmēr esmu murmulējusi par to, ka "es ātri pieķeros", tad šoreiz es beidzot par to pārliecinos. es uzrakstīju, cik ļoti man viņš patīk, cik ļoti man nepatīk brīži, kad viņam jāiet prom, cik ļoti es negribu kārtējo čakaru, teicu, ka neesmu droša, vai viņš vsp ir pelnījis manu uzmanību, lai gan tur tā pat neko nevar vairs mainīt..es ilgi domāju, vai sūtīt. pogu nospiedu brīdī, kad kārtējo reizi sev iegalvoju - tev nav ko zaudēt, tu tik un tā prastu padarīt sevi par uzvarētāju.
un..jā. viņš atbildēja. man no sirds nevis akmens novēlās, bet vesels Kilimandžārō. es negribu citēt ne sevi, ne viņu, jo abas tās vēstules es pārvietoju uz īpašajām, respektīvi, to gribu zināt tikai es viena. bet man beidzot ir sajūta, ka es varētu būt laimīga kādu laiku. khh
un tagad es kādas 3 dienas būšu mājās. šodien divatā ar tēti, varētu būt jautri. rīt sagaidīsim māsu, parīt mammu, būsim pilnā skaitā beidzot. :) un es nevaru sagaidīt, kad māsa būs mājās, šodien visu laiku trinos pa māju, tik ļoti gribu viņu redzēt veselu, priecīgu un atpūtušos..mmm
un vēl man ļoti pietrūkst L.B.Č. ļoti

R teica, ka esot šodien bijis dusmīgs uz mani. tajā brīdī arī es paliku dusmīga, jo es tiešām neatceros ne mazāko iemeslu, lai viņš uz mani varētu dusmoties, pie velna. un viņš neteica, par ko. tad es viņu noskūpstīju. tagad viņš aizbrauca. un es atkal sāku kļūst disappointed(nezinu, kā pareizi raksta).

forši, vai ne?
es nedēļu neesmu izgulējusies, vidējais aritmētiskais stundu skaits naktī ir kādas 5 laikam. plus visu laiku saulē un kaut ko darot..man nav spēka. NAV. nekad es neesmu jutusies tik tukša. man ir grūti pacelt rokas, nerunājot jau par domāšanu, tik grūti piespiest sevi domāt kaut ko jauku. es gribu rupji lamāties, brīžam raudāt, brīžam kādam sist vai arī brutāli skūpstīt. vasara ir lieliska, neko jau vairs nevar vēlēties, bet tik un tā nav labi. man kaut kā pietrūkst. R pašlaik mājās pie datora meklē savam Spridzeklim(viņa mašīna) kaut ko pietjūnējamu or smth, mani tas tiešām neinteresē, es dzīvoklī esmu jau 2 reizes pārbīdījusi mēbeles, man nepatīk, bet vairs nevarēšu atbīdīt atpakaļ. es vispār atkal gribu kaut ko jaunu.
man pilnībā ir zudusi vēlme dzīvot. bet nē, es jau negribu mirt, es vnk arī negribu dzīvot. es zinu, ka tas viss tikai dēļ tās pašsajūtas. vismaz ar vakardienu es esmu neizsakāmi apmierināta. rīt pūšu mājās, tīrot un kārtojot un, protams, lasot zemenes bļaģ sasodīts fuck pie velna nahuj man tās zemenes jālasa. :D:D:D okej, tas bija pilnīgi neplānoti..:D
es vairs nevaru, laikam nopirkšu d-lightus un iešu kaut kur viņus dzert.
iespējams, nesmēķēšana atņem manu dzīvesprieku.