vakar nedaudz noskaidrojās manas attiecības ar R.
viņš man pajautāja, lai es ar saviem vārdiem izskaidroju situāciju, lai gan tajā brīdī biju apņēmusies dusmīga pusnaktī iziet viena ielās. un tad es sāku. un pateicu gandrīz tā, kā man sirds runā. tikai nedaudz piesardzības, bet es rakstīju un raudāju, jo es tik sen nevienam nebiju teikusi neko tādu. es laikam sen arī neesmu tā jutusies - nu tā, ka man nemitīgi viņš pietrūkst, tā, ka es gribu zināt visu, kas ar viņu notiek.. ja reiz es vienmēr esmu murmulējusi par to, ka "es ātri pieķeros", tad šoreiz es beidzot par to pārliecinos. es uzrakstīju, cik ļoti man viņš patīk, cik ļoti man nepatīk brīži, kad viņam jāiet prom, cik ļoti es negribu kārtējo čakaru, teicu, ka neesmu droša, vai viņš vsp ir pelnījis manu uzmanību, lai gan tur tā pat neko nevar vairs mainīt..es ilgi domāju, vai sūtīt. pogu nospiedu brīdī, kad kārtējo reizi sev iegalvoju - tev nav ko zaudēt, tu tik un tā prastu padarīt sevi par uzvarētāju.
un..jā. viņš atbildēja. man no sirds nevis akmens novēlās, bet vesels Kilimandžārō. es negribu citēt ne sevi, ne viņu, jo abas tās vēstules es pārvietoju uz īpašajām, respektīvi, to gribu zināt tikai es viena. bet man beidzot ir sajūta, ka es varētu būt laimīga kādu laiku. khh
un tagad es kādas 3 dienas būšu mājās. šodien divatā ar tēti, varētu būt jautri. rīt sagaidīsim māsu, parīt mammu, būsim pilnā skaitā beidzot. :) un es nevaru sagaidīt, kad māsa būs mājās, šodien visu laiku trinos pa māju, tik ļoti gribu viņu redzēt veselu, priecīgu un atpūtušos..mmm
un vēl man ļoti pietrūkst L.B.Č. ļoti