daļu no vakardienas mājupsceļa atceros fragmentāri, neskatoties uz to, ka sēdēju pie stūres. vienīgais, kas mani turēja pie kaut kādas pilnīgi nedabīgas nomodas bija enerģijas dzērieni.
šorīt 10os manā dzīvoklī, kamēr pati biju dušā, iebrāzās mamma, nenormāli stresodama un dusmodama par to, ka man pa nakti izlādējies telefons, ka es nepazvanīju viņai pusnkatī, nevēlēdamās viņu pamodināt, ka viņa esot apzvanījusi 4 morgus, meklējot mani, zvanījusi visiem maniem draugiem, kuru telefona numuri viņai ir un ka man tūlīt nekavējoties esot jāiet lejā un jābrauc mājās. tad viņa sāka raudāt un izgāj ārā, vēlreiz noberot, lai tūlīt esmu lejā. es, protams, nesteidzos, jo man bija slapji manti, es vispār biju tikko no dušas. nogāju lejā, nenormļai vāroties dusmās. joprojām vāros. nesaprotu, kā pašlaik raksturot mūsu attiecības, bet es uzskatu, ka viņia nav nekādu tiesību uz mani dusmoties par to, ka es gulēju TIKAI LĪDZ 10iem, uzreiz pēc tam ieslēdzu telefonu, zvanīju viņai, viņa necēla un tad tālāk jūs jau zinat, kas notika.
braucot mājās visu laiku pārcilāju galvā domu par to, kāda mums būs saruna pēc tam, kad būsim mājās (es braucu ar tēti, kuru mamma arī bija paspējusi sanervozēt). un es biju plānojuis viņai pateikt, ka man nevajag ne to mašīnu, ne dzīvokli, ne naudu, man neko nevajag un, ja vian man pasāi vidusskolas pabeigšana nebūtu itk svarīga, es jau sen strādātu un pati pelnītu naudu, jo man riebjas visu laiku dzīvot uz vecāku rēķina, bet mammai neiet kopā tas, ka es nevaru gan labi pabeigt vidusskolu, gan neizmantot to, ko viņi man var dot. āārg. es jau biju izdomājusi, kā es eju pie Leldes vecākiem lūgt, vai varu dživot pie viņiem un kā es atrastu kaut kādu pilnīgi x darbu, lai nopelnītu kaut tikai paēšanai, bet nē, saruna nav bijusi, neviens vēl nav neko man pārmetis. man tā gribējās izstrīdēties ar mammu beidzot un pateikt, ka, bļāviens, viņai jāsāk beidzot man uzticēties, jo es arī esmu pieaugušai, bet vienīgais, ko es esmu dizrdejusi ir "redzēsim, kā tu uztrauksies, kad tev būs bērni". šoreiz tas nav attaisnojums. arī uztraukumam ir mērs. un esmu gandrīz pilnīgi pārleicināta, ka viņi vienkārši neuzticās. ja reiz pirmais, ko viņa darīja, bija zvanīja uz morgu, nevis atnāca pie manis, un ja pirmais, ko viņa darīja, satiekot mani, bija - kliedza uz mani, nevis samīļoja un pateica "cik labi, ka ar tevi viss kārtībā"(to viņa joprojām nav pateikusi), tad es atkla sāku domāt par to, ka es ko līdz varēšu sameklēšu darbu, lai cik naivi tas izklausītos šais laikos.
grr.
bet brīvdienas man bija lieliskas. es dievinu dziļus laukus. un ekspedīcijas. un un vispār vius, kas saistās ar šīm brīvdienām.
