uz skolu lielas jēgas iet nebija. iegāju izrotātajā klasē un atskārtu, ka es nekad, pat ne tajā brīdī, vairs neiešu tur iekšā ar nopūtienu lai sagatavotu sevi bezjēdzīgai vēstures stundai, es nekad vairs nesēdēšu skolas solā un neaizmigšu..
sadzēros rainītī negaršīgu citrona alu, pīpēju, emojos par to, ka R mani grib tikai labas izdevības dēļ, es pat varētu šajā ziņā sevi nosaukt par "good catch", bet tajā seklajā nozīmē.
man pašlaik ir tik nenormāli neizskaidrojams garīgais, ka nesaprotu - smieties par sevi vai raudāt.
ja mana atlikusī dzīve bez skolas būs tik kaitinoši tukša kā šodiena, tad es gribu vļeriez mācīties vidusskolā. laikam mani šīs pārdomas ir piemeklējušas par ātru, reāli tas notiek ātrākais pēc pusgada gadījumā, ja esi iestājies drausmīgā augstskolā, vai arī pusmūža krīzes laikā.