tad, kad pēkšņi pēc ļoti ilgiem laikiem es tiešām esmu sajutusies laimīga, ir tomēr faktori, kas neļauj pilnībā aizmirsties un vieglprātīgi lidināties nedaudz virs zemes. lai gan R ir vislabākais,k as ar mani pēdējā laikā ir noticis (patiesību skaot, tas nav nekāds tikai "lai gan"), mani turpina bažīt domas par maniem draugiem. kādreiz būs līdzsvars? kādreiz pienāks laiki, kad mēs visi - mani svarīgie - būsim laimīgi un apmierinati kaut tikai katrs ar savu dzīvīti? visi, pilnīgi viņi visi ir apmaldījušies jaunajā dzīvē, nē, iespējams, tā nav apmaldīšanās, pavisam iespējams, ka es esmu tā, ar kuru notiek nepareizi, bet tas nemaina faktu, ka es par to lauzu galvu.. kapēc ir jābūt 'bijušajiem', kas uzrodās kā labi draugi, uzjunda atmiņas un jaunas cerības? kapēc joprojām sevī nevar atrast to pogu, kas atver un liek beidzot dusmoties, priecāties un dzīvot skaļāk? kapēc ir mazie sarežģījumi jāuztaisa par problēmām, kuru dēļ tikai vēl vairāk bojājam savu veselību? kādēļ pēkšņi laiks šķiet tik nozīmīgs un dzīve tik īsa, lai varētu atgriezties pagātnē un vēlreiz pabaudītu..vai palīdzētu? un kādēļ vecāki ir tik atšķirīgi no pārējiem mirstīgajiem? patiesību sakot, es beidzot pie savas dzīves jēgas jeb varbūt drīzāk to jāsauc par mērķi - būt laimīgai(mīlēt un būt mīlētai) - esmu atradusi līdzvērtīgu - redzēt savus tuvākos laimīgus. un abi šie savā starpā mijiedarbojas. pašlaik balanss nedaudz zūd, tiesa gan, uz otru pusi, nekā tas bijis vienmēr līdz šim. biju domājusi - iešu piebeigt Breaking Dawn, bet..man gribās dzejoļus. atradu 4 dzejoļu grāmatas vēl nelasītas, iešu un sākšu tās iztirzāt, pierakstīt un iegaumēt. varbūt beidzot sapratīšu savu gaumi uz filozofisko mākslu. klepoju kā diloņa slimniece un ar mirdzošām acīm gaidu rītvakaru, kad silti pieglaudīšos un piederēšu Viņam.

jau iepriekš atvainojos par turpmāk sekojošu seklu info par saviem piedzīvojumiem skolā un postā. bez tā būs arī kkas gardāks.
skolā mani ēda ar skatieniem. gan labā, gan sliktā nozīmē. jo es pirmo reizi uzdrošinājos saģērbtie sbeidot tā kā man patīk. un vēl neesmu sapratusi, vai man patīk, ka uz mani tā skatās, vai nē. iespējams ar laiku es kļūtu iedomīga vai tieši otrādāk - iedzīta zemē. nu šad tad es atļaušos vilkt viltīgus svārciņus.

šodien atklāju pilnīgi jaunu savu un viņa būtību. nez kādēļ es nebiju centusies iepriekš mākslīgi atklāt mūsu attiecībās jautrībiņu. šodien tas vnk sanāca dabīgi, tā kā es lepojos ar mums, tagad varam viens otru līdz nemaņai kutināt, izmēdīt un izlikties par apvainojušamies, dziļi ieksā tomēr apzinoties, ka tikai muļķojamies.
ļoti ļoti biju saskumusi dēļ manas mazās S. ja vien turpmāk esošais teikums nebūtu pilnīgā pretstatā ar to, ko esmu nolēmusi darīt ar savu dzīvi, es ietu atpakaļ uz vidusskolu, lai atvieglotu viņai šo gadu.
tad es ļoti priecājos par LBČ. jā, sauļ, nesktoties uz to, ka viņa čīkstēja un pīkstēja, viņa vnk jau bija sākusi atradināties no brīžiem, kad nav jādomā par stradiņiem un kopsavilkumiem..un es jau arī neesmu bez vainas. bet tapēc mēs vakar bijām P vietiņā, uhh.. top of the world, kā saka tā pati jau irpeikš pieminētā LBČ.
bet vispār es esmu excited pašlaik. par visu ko. R nosauca manu māsu par Līnu, fail. :D:D īstenībā ļoti smieklīgi, bet negribēju likt justies viņam neērti.
kiļikiļikiļi..

klepus mani no iekšas mazliet plēš pušu, bet, kas ir vēl ļaunāk, tajā pašā laikā presīte atgādina par to, kā viņu pamocīju.
ārā ļoti nosalu, bet līdz brīdim, kad R jautāja, vai nesalstu, biju jau paspējusi sasilt no viņa karstumiņa, tā kā man pat nevadzēja izlikties siprākai nekā esmu. tā es dažreiz daru. citreiz atkal tieši otrādāk. bet es principā nepārkāpju robežu, ko sauktu par melošanu, es vienkārši tā meitenīgi mēdzu pačīkstēt vai ķiķināt nevietā.
man brīžiem ir bail, ka Viņš domās,ka es pārāk daudz uzbāžos. piem tgd es ļoti gribu skypā uzrakstīt, bet es jau vakar un aizvakar rakstīju visu ko,kas drošvien interesē tikai mani, pietam viņš taisījās līmēt bildes pie sienas..nu galu galā esmu nolēmusi sēdēt te un kost pirkstos, nerakstīt.

es nesaprotu.
biju izdomājusi, ka šovakar labprāt satiktu meičukus vai arī dzīvoklī nedarītu neko, bet tikko kā R aizgāja, es sapratu, ka gribu viņu sev blakus. tas ir vnk psihi. es ne tuvu neesmu ierobežotāja, sasaistītāja vai kaut kas cits, kas ir slimīgi apsēsts ar kādu vai kaut ko, bet es nezinu, kā lai es izskaidroju to, cik ļoti ļoti ļoti es jūtos labi, kad ieraugu viņu katrā brītiņā neatkarīgi no tā, cik ilgi viņš nav redzēts, kad es virtuvē vāvuļoju par savu bērnību un viņš tiešām patiešām klausās, kad skatamies televizoru svētdienas vakarā..nu ļoti ļoti ļoti. es vnk gribu viņu tagad šeit, jo arvien vairāk sāku apzināties, ka sēžu te viena, jūtos sekla un skatos ziņas...
par to, ka jūtos sekla:
es atkal nesaprotu, kas ar mani noticis. varbūt mani viscaur pārņēmusi tā laimīgā sajūtiņa, jo es actually nekad mūžā neesmu tā jutusies, bet tas ir cits stāsts. es nedaudz uztraucos par sevi. es beidzot pēc ilgiem laikiem uztraucos par sevi. tā takā es zaudētu savu identitāti - man vairs nav manu ideju. es palasīju savus blogus, pēdējais, kurš man liekas lasāms ir no jūlija laikam. es nespēju rakstīt, es arī padomāt īsti nevaru. tiesa gan, es esmu sākusi iemācīties teikt Viņam to,kas mani uztrauc sakarā ar mūsu attiecībām, lai gan tādu lietu nav daudz...
īstenībā fui, nesaprotu, ko es cenšos no sevis izspiest. varbūt man vnk jāpagaida, kad es sapratīšu, kas ar mani notiek tā tīri ārpasaulē, vāj arī es palikšu šitāda - laimīga, bet sekla.

ķīmija bija easy. doršvien nav gluži labi man tgd to visur visiem stāstīt, bet es neatceros, kad pēdējo reizi būtu kko tādu teikusi vai pat domājusi, plus tā ir augstskola.
tgd šķirstu mango katalogu. un man ir lielas iedvesmas rudenim un ziemai, bet es nezinu, ko darīt ar papēžproblēmu. es neēņnormāli gribu vilkt papēžus, jo viņi vnk ļoti piestāvētu manam paredzētajam outfitam, bet R...
nezinu
gaidu mīļuci, iesim paēst kkur kko, lai gan es ar savu jauno neveselīgo bezēdiena režīmu esmu totāli aizgājusi neceļos..

izlasīju cinnamon blogu un nevaru neizstāstīt, lielākā daļa manu radu katru reizi satiekot dīc, ka mums vajadzēja piedalīties tajā ģimeņu dziedāšanā. kādu brīdi es pat nedaudz nožēloju, bet pēc tam, kad visu šovakaru pavadīju satinusies ar mīļuci manā oranžajā dīvāngaismasistabā, ksatoties koru karus, sapratu, ka es būtu daudz ko zaudējusi, ja būtu tur iekš ekrāna. jā, tiešām!
vispār, ja neskaita baigāko strīdu,kas man šodien bija ar tēti, dēļ kā esmu izraudājusi mēneša normu un atbēgusi uz jelgavu, viss ir vnk lieliski un es esmu laimīga.
pietam sākās Forests Gamps tieši brīdī, kad mīļucis gāja ārā pa durvīm, ehh..kapēc šodien ir svētdiena?!
mani šausssmīgi velk uz virtuves pusi, kur stāv cigaretes. it kā pašlaik turos tam pretī, bet mani nepamet nāvīgā frāze "kapēc ne?"
man ļoti patīk lielas pelēkas un siltas trennuškas, again, varētu tādās iet visur, bet nē, kaut kas manī neļauj man pat vienkāršā džemperītī vairs iziet no mājas. kas ar mani?
ai, es negribu atkal..

mm..mani pagājušās nedēļas sapņi katru nakti aprobežojās tikai un vienīgi ar iepirkšanos. sekli, es zinu, bet šodien pārliecinājos, ka man veiklau ķemmēšana sagādā gandrīz tādu pat baudu kā labs šampanietis vai izsmalcināts ēdiens. sapirku visu ko pelēku, spilgti dzeltenas zeķubikses, mētelīti, somu, visādus niekus..un galu galā man vēl atliek ar tēti iepirkt manu bēšo riteni ar groziņu un es būšu pilnībā nobriedusi rudenim. pat sāk gribeties krāsainās lapas. njamm..ūn visu laiku prātoju galvā,ko mēs ar R varētu iesākt nākamnedēļ, jo no rīta nospriedām, ka jāsāk pavadīt laiks divatā (uzsvars uz divatā), iespējam suz jūru, moš filmas(bet tas nebūtu tik eksluzīvi), es vispār ļoti gribu uztaisīt viņam kko garšīgu. tgd sēžu ar karstu tēju un savās lielajās pelēkajās trennuškās, kuras es nezinu, kādēļ nopirku. man vēl vajag kkādas superīgas siltas zeķītes un tādu vaļīgu bet seksīgu maiciņu. ā un vēl man gribās zeķturus, šodien pat noskatīju, bet man bija neērti lūgt mammai, lai npērk, es jau varu iedomāties, ko viņa iedomātos (to pašu ko es :D) tapēc es rīt bušu mājās, pastrādāšu, atasrādāšu pagājušās nedēļas nebūšanu mājās un šodienas iepirkumus, lai gan vbraucot mājās nospriedām, ka esam iemācījušā iepirkties tā,lai tā ir izklaide nevis rūpes par iztērētās naudas daudzumu. ik pa laikam dzērām kafiju, ēdām saldējumu vai salātiņus, es demonstrēju modeles gājienu, pierunāju māsu uz superīgu ādas jaku un melniem zābaciņiem,t ā kā viņa tgd izskatīties pēc manis aizpagājušogad. un vispār.. vēlreiz atkārtoju, ka lai cik sekli tas izklausītos, man iepirkšanās ir kā vitamīns, es vnk dzirksteļoju. it kā gaidu zvanu no mīļuča, visu laiku domāju, cik ļoti labi man bija pa nakti gullēt atkla iņ&jaņ ar viņu, bet sāku apsvērt domu, ka man jāpazvana viņam, nesaprotu, kapēc tā vienmēr tiek norunāts, ka viņš zvanīs man...?
 
kā es varēju aizmirst piebilst? mēs ar mammu un māsu bijām vecrīgā tajā senās modes izstādē. ak jēzus un citi svētie, kā es dievinu tās kuplās kleitas, napaleona tipa podziņžaketes, mežģīnītes, savilkumus, bantītes un āāā....visu to tur! safočēju pilnu telefonu. es tiešām iesaku. jau sāku nožēlot, ka man jau ir bijis izlaidums, jo tad man būtu pilnīgi citādāka kleita, bet tad atcerējos, ka māsai ir vēl veseli 2 priekšā un jau pieteicos vismaz uz vienu modelēt kleitu, uz ko viņa actually parakstījās :)

es gribu viņu kā savu pēdējo skatu aizejot gulēt un pirmo pamostoties.
es dievinu sajūtu ar viņu kopā.
es esmu iemīlējusies.
egoistiski.
no visas sevis.

ir tik labi, ka tgd šķiet, ka tā mēneša starpā un vēl tās nedēļas nemaz nebūtu bijis! es negribu dalīties savā sajūtā, es īstenībā gribu noslēgt mūs abus mūsu pasaulīte un neļaut nevienam te nākt. ak dievs, kā es viņu gribu!

nu jau pietiek. par maniem vakardienas piedzīvojumiem iespējasm varēsiet izlasīt LBČ ierakstā.

es atvainojos, bet man nebija pacietības vismaz šodien izlasīt visus jūsu darbuiņus un nedarbus šīs nedēlas laikā. bet es sapratu, ka būtu grēks neuzrakstīt, kā gāja man.
es pirmo reizi biju govju fermā, tas man ir vieslielākais šoks vai pārsteigums vai pārdzīvojums, nezinu. 800 govis damn it. un tad vēl daudz augkopības, kokaspstrādes, visādas lauku tēmas..īstenībā man tgd negribās rakstīt, vsru tikai atlāt savu maģisko šīs nedēļas kopvērtējā fu - man ļoti patika un kursa biedri arī samērā forši ar dažiem izņēmumien.
un kāmis bļaģ, neceļ klausuli!!

rakstīt es spēju tikai par savā, negatīvajām emocijām. tapēc cenšos šeit nerakstīt, pietam esmu iztaisījusi jaunu dienasgrāmatu, kurā tad arī rakstu visu. un vēl man ir kkāda nedaudz pavisam neliela apsēstība ar pelēko krāsu.
neatklājot vispārējo auru manī iekšā, šodien esmu izrakņājusies netā visus jaunākos rudens-ziemas modes jaunumus, esmu gatava leilai iepirkšanās tūrei.
un runājot par manu personīgo dzīvi - viss ir tik lielā kārtībā, cik kārtīgi var būt kamēr LBČ un R nav mājās. viņi abi arī ir vienīgie iemesli, kādēļ man trūkst spīduma acīs, lai izskatītos pavisam laimīga. un tieši tād''el nākamajai nedēļai jābūt vislabākajai šovasar - jo viņi atgriežas mājās. man gribās teikt mājās - pie manis. jo es tiešām neesmu droša, vai kāds viņus gaida tik ļoti kā es. bet šis niķis - domāt, ka man viss ir vispārākajā pakāpē - man paspējis pielipt no mana R pirms viņš vēl devās prom.
tikko noskatījos pa tv kā uzstājās mans potencialais nākamais dziedāšanas skolotājs un jāsaka, ka esmu ļti apmierināta, jo viņš ir savdabīgs un īpašs un oldschoolīgs, bet tik un tā ģeniāls. tieši tādu es sev gribu.

kā es šodien atkal sāku ilgoties pēc sajūtas, ka es atļauju sev teikt visu, ko es patiešām domāju - arī visas vienkāršās muļķīgās un bezsakarīgās lietas. man tā gribētos runāt kā visiem mirstīgajiem, I mean satura ziņā. visas tās lietas un sajūtas, kas man šķiet pašsaprotamas, es nez kādēļ nevaru pateikt. piemēram to, ka es kādu vai kādus mīlu, to, ka esmu leiliski pavadījusi laiku, to, cik ļoti man gribās dažreiz darīt muļķības(pilnīgas muļķības). tādēļ arī es ne vienmēr pasaku paldies, lai gan to esmu iepraktizējusies sev atgādināt ik reiz, kad tas vajadzīgs. vnk, ja manī iekšā tas ir BAMS un tā tas vnk ir un tur nekad neko nevarēs mainīt, tad es par to nerunāju. kapēc? es zinu, ka es to varētu pastāstīt kādam pilnīgam svešiniekam, kurš nepazīst tos, ko mīlu, kurš nezin, kā ir tad, kad man ir labi un kuram nav ne jausmas, ko viņš palaiž garām, neesot manā vietā. es stāstītu tādam....kurš neuzskatītu mani par pārāk vāju, lai to visu atklātu.

"es katru dienu saprotu to, ka man vnk dzīve lēnām apstājas, nekas neiet uz priekšu, saproti, man nav, kur likt savas emocijas, man nav ko mīļot un bučot, man nav dēļ kā samulst un nav dēļ kā dusmoties uz melnām meitenēm postā..u know..nu man ir, tikai tu esi tur tālu. es neko nesaprotu, manī ir tāds takā tukšums, nu nē, tas nav tukšums, brīžiem vnk liekas, ka man vējš pūš cauri. no rītiem es iedomājos to, cik labi bija pamosties tev blakus, pa dienu es atceros, kā mēs dažreiz pilnīgā bezjēgā braukājām pa pilsētu vai kā mēs sauļojāmies vai kā avotu ielā tu mazgāji džīnu un es tikai skatijos, vakaros es iedomājos, cik forši būtu atkal izvest folliju pastaigāties, vai vakarus pie manīm vai arī posta vakarus ar tevi, kas bija nesalīdzināmi daudz reižu labāki nekā bez tevis..un vēl visu daudz ko es ik pa laikam pārcilāju galvā..un ļoti savādi - kad es aizveru acis un cenšos precīzi iztēloties tavu smaidu, es gribot negribot smaidu ar tevi kopā.
es tik stipri ilgojos, ka brīžiem tas ir tā forši un patīkami tajos brīžos, kad domāju par tevi, bet citreiz man paliek vnk slikti no tā, cik ļoti es gribu un nevaru būt ar tevi..gāš"

tikko iestājos savos agronomos. esmu 8ajā vietā, respektīvi vismaz sākumu esmu sev nodrošinājusi tādu stabilu.
pirmkārt, profesori mani pazīst dēļ manas mammas. uzvārds izsaka daudz ko. 1.ajā septembrī uz nedēļu braukšu jau uz praksti apgūt "kas īsti ir lauksaimniecība" uz vecauces saimniecību, kur arī visi mani pazīst, atkal dēļ mammas..
mana pieteikšanās anketa ir pazaudēta, un mans līgums netīšām tika izdzēst, tapēc es tur pievērsu uzmanību vairāk nekā pārējie. es tajā lielajā milzīgajā skolā sāku sjausties tik maza...un tajā pat laikā liela - es augu, aug arī skola, vai otrādāk..whatever.
man īstenībā gribās ceļojumu, rūdi, nenogurdinošu izklaidi un fotosesiju, kas jau atkal atceļās.

es šodien atradu visizdevīgāko ceļojumu ciemos pie rūda, kas izmaksātu 64ls, ja brauktu 4 cilvēki.
20.augustā 17:30 iekāpjam prāmī, ieceļam mašīnu (visgrūtākā šī ceļojuma daļa būs dabūt mašīnu), 16 stundas pavadam tur, izkāpjam stokholmā nākamajā rītā pus10os ūn let's get on the road. 600km ar mašīnu līdz svalovai. nez kādēļ man liekas, ka varētu būt forši, pofig ka nogurdinoši!! un tad 5dienas vakars un 6diena tur pie viņiem, svētdien no rīta ceļamies un braucam atpkaļ uz stokholmu, lai 17os sēstos prāmī. hehēī.
man tikai ir problēma, ka jāatrod kompānija, Laura, Antils un Gūča tādi pašlaik uz jautājumzīmes, kāmis atteicās. so there..

pēc 3 dienām man atnāks vēstule no Zviedrijas. un vai nav savādi? man vnm gribējies sarakstīties ar īstām vēstulēm, sasmaržināt vēstuļpapītu, censties uzrakstīt visskaistākajā rokrakstā, saglabājot saturisku tekstu..un te pēkšņi, kad es vēl esmu tikai sākusi kalt šādu domu savā galvā, viņš pajautā manu adresi. un es jau kopš šī rīta esmu zuvilkta kā stīga, jo es pat nezinu, kāds izskatās viņa rokraksts. un es apzinos, cik psihi tas var izklausīties, bet es sāku iemīlēties, lai gan viņš ir ellē dirsā zviedrijā un no mūsu kopābūšanas 2 nedēļām, dzīvē reāli esam pavadījuši kopā 4 dienas. protams, vēl jau ir arī laiks pirms mūsu ēras, kuru mēs neskaitām, bet iespaidīgāk izklausās, ja es to nolieku šitentā.
beidzot augusts sāk piepildīties ar darāmajiem darbiņiem, respektīvi, varētu būt, ka paies ātri vien.

arvien reālāk es sāku apsvērt iespēju lidot uz stokholmu. kapēc nē? nekādus mīnusus šajā savā idejā es neredzu un pats galvenais - es satiktu savu mīļuci. bet jābrauc kkad augusta vidū, lai ir sabalansēts tas laiks, kurā neredzu viņu pirms un pēc tam. so there..
man tikai jāatrod kur īsti viņš tur atrodas..

nu tikai tā, sevis pamocīšanai, es izdomāju uzskaitīt visu, ko es būtu darījusi augustā, ja šeit būtu mans R.
mēs aizbrauktu uz no manām mājām netālo lidlauku un mūs izvizinātu tajā mazajā smieklīgajā lidmašīnītē. vēl mēs kādu nedēļu dzīvotu pie manis lauka vidū, saulainajās dienās guļot zālītē un sauļojoties, lietainajās iekšā istabā skatītos filmas, vakaros un naktīs ietinušies siltajā dūnu segā sēdētu uz mana balkona un baudītu klasisku romantiku. vēl mēs brauktu pie leldes uz enguri un tur pa dienu atkal sauļotos un verandas vai pie jūras, ļoti agri no rītiem saullēktu sagaidītu uz terases otrajā stāvā. vēl mēs vismaz vienreiz aibrauktu uz vecrīgu un noballētos. vēl mēs aizbrauktu uz liepāju, ietu uz rokkafejnīcu un pīpētu cigārus. tāpat manā plānā bija vienkāršie pilsētas vakari ar džīnu vai spridzekli. vēl man ļoti gribētos braukt ar riteņiem un vakaros izvest ārā akselu...neatceros, ko es jau uzskaitīju, mēs daudz brauktu peldēties viskaut kur. man nebūtu iebildumu arī pret kādu modžo vakaru ar džungļu motīviem..un neskatoties uz visu šo, es nekādā mērā viņu neirobežotu, mēs arī darītu katrs savas svarīgās lietas, bet tā jau ir ikdiena.

šodien nopirku kosmīti.

es ļoti ļoti ilgojo. tik ļoti, ka man ir ļoti skumji.. vienkārši bezcerīgas skumjas, jo tik un tā apzinos, ka vēl mēnesi es viņu nesatikšu. man vnk tāā jāsaņemās..!! es nevaru izstāstīt, man vnk ir drūmi un man trūkst mana R, man trūkst viņa "njagu njagu" skaņas man pie auss, viņa mulstošā smaida, viņa roku pieskāriena manam kaklam, viņa buču uz manas pieres, man trūkst mana R muļķīgās klusēšanas un viņa nopietni svarīgās sejasizteiksmes, kad es taisu drāmu. es tā rūdīšos turpmāko mēnesi. pofig par angīnu, vienīgais ko es vēlos ir Viņš.

You know I would walk a thousand miles if I could just see you.

šodien esmu sadarījusi daudz darbu, neskatoties uz to, ka paspēju pa kluso mammai neredzot aizmigt. neskaitot manu Zviedrijā esošo daļiņu, vēl es šodien ļoti daudz domāju par to, ka beidzot ir pienācis laiks apmeklēt dakterus. esmu jau pieradusi pie tā, ka katru reiz pietupjoties man sāp apakštilbi(jāpiemin, ka pirms pusgada, kad šī problēma mani piemeklēja pirmoreiz, sāpes likās nāvējoši stipras), katru reizi pieceļoties no guļus stāvokļa paiet kāds brītiņš līdz aptveru visu, kas apkārt, jo reibst galva(sakarā ar šo prblēmu varu piebilst, ka ārstējama nav, tā ir tāda fizioloģiska īpatnība, skriemeļi sacenšas ar asinsvadiem apmēram sprandas rajonā par to, kurš kuru izspiedīs no vietas, protams, skriemeļi uzvar un asinsvadi tapēc atsakās atgādāt asinis atpakaļ no manas galvas uz sirsniņu, arī šī savādā sajūta aiz pieraduma gājusi mazumā), mana šad tad notirpstošā roka, kas ir pazīme, kāda bija manai mammai pirms viņas diagnozes, ir pārejoša parādība, tādēļ cenšos nepievērst5 tam lielu uzmanību, pietam šodien, kamēr ar mammu griezām sakaltušos zarus no ievas un mežrozītes, viņa teica, ka pats svarīgākais vispār vispār, lai ar cilvēkiem viss būtu kārtībā, ir pareizi ēst un domāt labas domas. te nu es protams viņai iebildu, sakot, ka pats svarīgākais dzīvē ir mīlēt un būt mīlētam, bet nu kaut kāda loģika viņas padomā arī ir. ja atskaita to,ka ēst es neprotu pareizi (es periodiski vai nu neēdu vispār vai arī ēdu pārāk daudz saldumus), labo domu manī ir daudz, dažreiz pārāk daudz, kas šai teorijai der. par manu uzskatu šis ir labāks tikai tapēc, ka šajā gadījumā ir jāpaļaujas tikai uz sevi un ja kaut kas neizdodas vainu arī uzvelt var tikai sev. mans atkal ir labāks tapēc, ka mīlestība ir un paliek mīlestība - tā paceļ virs zemes, bet tomēr tur līdzsvarā, tā iemāca dot, neprasot neko atpakaļ, tā iemāca pateikties, tā iemāca samierināties, piekāpties, nesavtīgi priecāties un vispār būt smaidīgam saulstariņam arī mākoņainajā laikā.
man šķiet, es sāku iemīlēties. neesmu droša. es tikai zinu, ka es nekad ne pēc viena neesmu tāā ilgojusies un nekad nevienu neesmu tik ļoti gribējusi nepārtraukti sev blakus un nekad neesmu tik nesavtīgi gribējusi, lai kādam ir viss kārtībā..
uzsvars uz visiem TIK, jo visu to es jūtu arī ikdienā attiecībā uz saviem savājiem, bet nu TIK..
man atdziest tēja.

tikko svinot ar vecākiem savu vŗda dienu sāku dzert otro glāzi šampja, un, ziniat, labi nav.
es ļoti pacentīšos tagad tā mierīgi un lēni apdomāt pēdējo nedēļu. attapos pēkšņi, ka visu laiku domāju tik saraustīti un histēriski..
es nevarēšu izstāstīt, lai kā gribētos dalīties lieliskajos piedzīvojumos liepājā un ne tikai. man bija super kompānija. visjaukākie un smieklīgākie cilvēki kādus varētu pašlaik vēlēties. ir tik labi justies labi cilvēkos. ja parasti laba pašsajūta manī raisās tikai nepazīstamu cilvēku sabiedrībā, kur lielākajai daļai vienalga par to, kā izskatos vai kādu sejasizteiksmi rādu, tad beidzot ir tā, ka es jūtos fucking labi starp savējiem.
liepāja
4dienas vakars. klubs big7. kā otrs tonuss. rock kafejnīva pusnaktī divatā ar manu R, cigārs un bayleys liķieris. DIVATĀ. perfekti. pilnīgi psiha skriešana uz statoilu pa nakti, Zvaigžņukiņš vnk nogalināms, negaiss, baiļu stāstiņi..bet Viņa apskāviens un karstā āda..
5dienas rīts, leļļojamies, taisamies..grantini un mums ar S ir labiīī. :D:D
pirmā nakts beach pārtija kopā ar manu mīļuci. LBČ sazāļota, G sadzēries, opja piekauts un meičuku ielenkts as always. ai, man nav iedvesmas. īstenībā viss ko es te cenšos, ir nonākt līdz secinājumiem un secināt, ka man pietrūkst mana R, ka viņš ir Zviedrijā un būs tur vēl mēnesi, kuru esi pavadīšu drošvien sekli un bezjēdzīgi, jo sāk likties, ka bez viņa visam trūkst satura un jēgas. piedodiet jau iepriekš man par bezsakarību, daļa manis ir Skandināvijā