Kādēļ viriešiem sekss ir tikai tāda spēlīte? vai varbūt - kādēļ sievietēm sekss šķiet tik nopietna padarīšana? (es zinu, ka šeit ir daudz un dažādi izņēmumi, tomēr ne velti ir teiciens "sievietei viss ir sirds-pat galva!")

EU nu dāmas!! es šodien jau n-to reizi spiežu te, lai izlasītu kaut ko jaunu - interesantu. un pilnīgi nekā..atļāvu sevī iezagties domai par to, ka nemanāmi esmu palikusi atkarīga no jūsu blogiem, jo es tiešām iekšēji nepacietībā vāros sagaidīt kaut niecīgu 'šodien bija forša diena' teikumu.

;(

lūdzu! man ir smags periods. cik nu smags periods iemīlējušamies cilvēkiem var būt, bet nu ir.
man galvā joprojām vandās simtiem jautājumu, uz kuriem es gribu iznāt atbildes, bet āķis ir tas, ka es gribu zināt, bet negribu to dzirdēt! mani biedē tā pretīguma sajūta, kuru aprakstīju iepriekšējā ierakstā.
jūtos tā kā totāla vientule šai portālā. laikam jāsāk palasīt arī svešie blogi. hihihhī

pirmo reizi saskaros ar tādu iekšēju aplauzienu - kaut kas, ko iepriekš tik ļoti gribēju zināt, jo tas it kā mani šad tad nomocīja un traucēja dzīvot..uzzināju..un man bija tik pretīga sajūta..tik pretīga, ka man skrēja drebuļi.
viņa ir padauza!

neko citu es nevaru pateikt. (vēl tikai to, ka jau 3 dienas neesmu smēķējusi un sen nebiju tik ļoti gribējusi to darīt, kā nu tikko)
ar mani viss kārtībā.
ar viņu arī.
ar mums abiem.

man patīk rīti, kad, zvanot pirmajam modinātājam, es to atlieku ar domu, ka celšos pēc 10min, zvanot otrajam es sev pajautāju - vai tad šodien ir tik svarīgi būt skolā?, saņemu atbildi - nekā vērā ņemama. un kas notiek tālāk? es izguļos. jā. sāku apsvērt domu, ka tas varētu būt dēļ tā, ka man ir ļoti auksti un negribās izlīst no segas, tādā gadījumā man būtu jāsāk uztraukties, jo auksts tagad būs vēl ilgi. brumbrumbrummm..
bet nu te es esmu, sačunčulējusies segā, savā oranžajā dīvānā, paēdusi sausās brokastis ar pienu, skatos Amuletu, cenšos saplānot atlikušo dienu. labprāt paspētu kaut ko uzšūt, uzraksīt dienasgrāmatā par Rebel ballīti, sakopt virtuvi un galu galā uztaisīt dārgajam pusdienas.
domājams - ja šodienu piepildīšu pilnu ar darāmo, tad varētu sanākt superīga diena..

runājot par vakardienu, joprojām esmu superexcited par dziedāšanas nodarbībām. kāādu ķērcienu es no sevis dabūju ārā?!?! u can't imagine! es tik ļoti ļoti gribu dziedāt..

es domāju, ka es varētu pārtikt no mīlestības, piedevās dažreiz saņemot dziedāšanu, dejošanu un braukšanu.

es varētu sajukt prātā no tā, kā es viņu dievinu.
visu dienu gaidīju brītiņu, kad satikšu viņu. un pirms 2h viņš zvanīja pie durvīm. šausmīgi pārsmējos - par viņu, ar viņu. vārtijāmies pa zemi, es iekritu šķirbā starp dīvānu un skapi, cenšoties ar slīdošām vilnas zeķēm piecelt viņu no grīdas. galīgi daudz bučoties un smieties un mīļoties ir pilnīgi manā stilā, varētu no tā pārtikt, ik pa laikam pretojoties kaut kam piparkūkveidīgam tiktam iespiestam manā mutē :D

'brum brum brumm..ķīmijā dabūju 9 bez nevienas kļūdiņas. drīz šī veiksme beigsies, jo sāksies fizika, damn it.

Didn't I make you feel like you were the only man, well yeah,
An' didn't I give you nearly everything that a woman possibly can ?
Honey, you know I did!
And each time I tell myself that I, well I think I've had enough,
But I'm gonna show you, baby, that a woman can be tough.

"es šad tad to pastāstīšu sev, bet nebaidies - es nenoticēšu"

nu kā lai to labāk pasaka - man vajag slepeno dienasgrāmatu, jo es šausssmīgi gribu padalīties nedaudz nu pavisam bišķīt. katrā gadījumā - trully fully happy

mācos ķīmiju un skatos naivu filmu ar Hjū Grantu un Džuliju Robertsu.
domāju - man varētu rasties jauna atkarība.
un, runājot par atkarībām, es laikam gribu tagad izsmēķēt savu pēdējo cigareti paciņā pie sava loga, neskatoties uz to, ka dzīvoklī ir bezdievīgi auksti. nu tad..

jau atkal vakars ir pārāk labs, lai stāstītu par drausmīgo dienas sākumu, nu tikai faktizēšanai pieminēšu, ka izmirku līdz ādai mūsu priekšnesuma laikā pils pagalmā un ķīmijā dabuju tikai 7(tikai saku tādēļ,ka biju pārliecināta, ka visu lieliski saprotu un vairākas reizes pārbaudīju).

bijām ar R Rīgā. sāksim ar to, ka viņš ir pirmais mirstīgais,ko esmu redzējusi apēdam 4 McDonalds burgerus pēc kārtas, kamēr es mokos ar vienu vienīgu. otrkārt, man ļoti ļoti patīk ar viņu kkur braukt, vazāties, čunčināties, smieties un darīt visas pārējās pārīšlietas un vēlāk pa tumsu braukt mājās. kamēr viņš dzer aliņu, es pīpēju cigāru - kādi mēs neveslīgi. hihihhī. jā, bet pats svarīgākais - nopirku arī es beidzot tos lateksa legingus, +/- skaidrs, ko vilkšu pie LBČ, bet nē, tas joprojām nav svarīgākais. jau ejot ārā no Spices mums uzmetās meičuks, kas man gribēja demonstrēt visādus baigi labos nagu un ķermeņa kopšanas līdzekļus. es nekad neuzķeros, NEKAD. bet kad viņa ar manu vienu nagu izdarīja visu, ko izdarīja un vēl iemasēja krēmiņu, es pilnīgi nedomājot nopirku visu to komplektiņu, kas reāli maksā 49 latus, bet nu par to, ka biju tik atsaucīga, dabūju pa 25. tad gan viņa aizrāvās tā, ka beigu beigās abi ar R tikām pie roku masāžas ar superskrubi un daudz dažādiem piedāvājumiem iegādāties to skrubi ar kremiņu vnk totāli lēti, nu ārprāc, bet es pieklājīgi atteicos. ļoti smieklīgs meičuks, bet savu darbu prata lieliski, ja pat es uzķēros. bet nē nu..nopulēju nadziņus savam vīrietītim, tūliņ darīšu to arī ar savējiem. un tai vīlītei ir gada garantija. iesaku iegriezties Spicē, baigi, lai neteiktu vairāk! :]

rīt domāju aiziet līdz skolai, puķītes uzdāvināt dažām skolotājām.
ā un jā, pavisam nedaudz un es arī ieslīgšu mācību jūrā - nezāļu latīniskie nosaukumi jāmācās, iežu un augsnes slāņi, ģeoloģija, blu bla bli

- jā, mana studentes dzīve pašlaik arī ir ne gluži tāda, kādu biju iedomājusies iepriekš, jo biju rēķinājusies ar lielāku mācību apjomu. nevarētu teikt, ka par to sūdzos, vienkārši esmu apjukusi.
- šodien neaizgāju uz skolu, lieliski izgulējos pie leldes, kopā ar viņu vienvietīgajā gultiņā, ik pa laikam tiekot pamodinātai dēļ kaķīša izklaidēm uz manas galvas vai pēkšņas viņas ietriekšanās manā sejā, savu garastāvokli nomainīju vairākas reizes, sākot ar uzjautrinātu klausoties Leldes opja monologā, beidzot ar drūmu tagad. uztaisījām ļoti garšīgu, tiešām garšīgu frikadeļu zupu, ābolu saldo, kas arī, lai gan pēc skata mani nesaistīja, izrādījās baudāms.
- bijām āra pastaigā īpašajā ziemīgajā satuntuļojienā, runājām girltalk, speaking of what, vakar, varētu teikt, ka piedzēros, uzvedos muļķīgi, bet man patika, bet atgriežoties pie tēmas - man patika šodienas rudenim it kā tipisks ļoti saulains laiks.
- vairāk kā jebkuru citu reizi, man tik ļoti negribējās šovakar laist viņu prom. mani pārņēma tāds skumjums, kad bija jālaiž viņš ārā pa durvīm..es gribētu kaut viņš dažreiz varētu te vienkārši palikt, kaut arī viņu tāpat kā mani negaidītu mājās vecāki. un tādā vakarā kā šovakar atšķirībā no tāda vakara kā svētdien, man gribētos vienkārši saritināties ar viū vienā segā, apķert, aptīties apkārt un tur tā palikt, aizmigt ar domu, ka no rīta redzēšu viņu turpat man blakus. nu ārprāc.
- šitais emo man būs tikai līdz brīdim, kad aiziešu gulēt, neatkarīgi no tā, vai miegā man atkal būs sapņi par cālīšiem manā istabā vai man piederošu papagaili vārdā Papagailis, no rīta es modīšos ar labu omu, kā tas ir parasti.
- CSI mani vairs neuzmundrina. izpildīšu matemātiku, centīšos neskumt. atcerējos vēl vienu no cēloņiem manai uzšķērstajai sirdsapziņai - vainīga par to, ka esmu laimīga. neuzjautrinoties par atskaņām, piebilstu vēl tikai to, ka šodien atcerējos miljoniem iemeslu, kapēc man tik ļoti patīk dzīvot, kas beigu beigās mani noveda pie jau pieminētās vainas sajūtas.
- ā un galu galā, izdomājām, ko R varētu vilkt pie LBČ, mana apģērba izvēle vēl paliek atklāts jautājums, taču skaidrs ir tas, ka man būs sarkanas lūpas - izrādās, ka viņam patīk. :]

šodien pamatīgi aplauzos un secināju, ka arī šeit vairs neizplūdīšu detaļās. atgriezīšos pie vecās labās(jaunās) dienasgrāmatas ar cerību, ka mana roka neprotestēs pret viņai uzkrauto rakstāmo daudzumu :)
uz tikšanos, jau jūtu, ka vakarā presīte liks par sevi manīt pēc vingrošanas, bet tas ir tikai patīkami, plus man šodien ir dziedāšana, plus man tgd jāpamācās ķīmija.

nu tad tā..esmu sākusi krietni vien pārspīlēt ar alkohola patēriņu ikdienā. pagājušajā nedēļā 2 dienas vermuts, ar mammu bayleys, tad bija 5diena, 6diena un tagad atkal vermuts. es nevaru neko nevienam pārmest, kamēr pati netieku vaļā no visiem saviem nelabajiem ieradumiem.
biju lielvārdē un jēkabpilī. un godīgi sakot, tā bija lieliska 5diena, neņemot vērā to, ka gulēt bija totāli neērti, vietējais klubs Atlantis bija pilns ar aizdomīgiem purniem, mūzika bija klusāka kā manā dzīvoklī un tur bija auksti, man viss patikās. sākot ar lielvārdi, gaisa smaržu, ko pilsētā nepamanīt, koku stalto augstumu, Daugavas dzidrumu..un beidzot ar jēkabpili, jauku mūsu uzņemšanu, nebijušu atmosfēru.. ir tik labi pabūt kaut kur citur - tālāk prom no ikdienas, no savas pilsētas, no zināmajām sejām..
neslēpšu. kopš notikuma, jeb pareizāk, negaidītajām ziņām no exJP, manī ir uzjundījušās pārdomas par savām pašreizējām attiecībām, kādu brīdi pat salīdzināju viņus abus, pilnīgi negribot, mazliet ienīdu sevi par to, jo uz katru sev uzdoto jautājumu, mana atbilde bija nešaubīga par labu R. tapēc, pat nepieliekot īpašus spēkus, esmu beigusi to sasodīto sevis šaustīšanas paradumu un atkal baudu savu laimīgo dzīvi ar savu pavēlnieku=psy=manu dakteri sāpi=mīļuci=manu R.
un joprojām esmu traka pēc viņa. nēēnormāli traka..

esmu totāli nopuņķojusies, visu laiku šķaudu un šņaukājos, acis tādas miglainas un pusaizvērtas visu laiku, bet miegs īsti nenāk un emocionāli arī viss it kā nostājies savās vietās..
šodien, es nevaru izstāstīt, kā biju nobijusies! 1) man zvana kāmis un jautā, vai esmu mājās, jo viņi ir lejā, jautāju - kas - viņi? atbilde: es, antils....(gara pauze) rūdis. nu llābīī. 2) satiekam viņus pie pils. R neizkāpj ārā, tā īsti nesasveicinās, skatās uz mani ir "man viss po***" skatienu. llābīī. 3)un tad aizejam līdz viņiem, viņš tā arī neizkāpj no mašīnas, runāju ar kāmi, antils arī blakām stāv, bet R sēž mašīnā un, goda vārds, es iekšā vnk trīcu no iedomas par to, ko viņš domā. man likās, ka viņam sejā rakstīts "esmu pārdomājis. man tevi vairs nevajag". un man tiešām tā likās līdz brīdim,kad viņš atnāca, sasedza mani un sildīja un citādi uzvedās kā mans R, mans Psy, Pavēlnieks. un es apsolu, ka tā vairs sevi nebiedēšu. bet tas bija drausmīgi..brrr

tātad, ķīmiju plus mīnuss esmu iemācījusies. laikam tomēr iešu rīt uz pirmo lekciju, lai gan vēl skatīšos,kāda pašsajūta būs..

viņš ir vienīgais, kura taisnību man nemaz nav žēl atzīt
viņš ir vienīgais, kuru es gribētu sev blakus visu laiku - pat tad,kad saku, ka nevienu negribu
viņš ir vienīgais, kuram ļauju par sevi tā smieties
..un vienīgais, par kuru nav bail smieties man
viņs vienīgais būtu gatavs jebkurā brīdī izdabāt man (lai gan es to nekad nelūgtu)
viņam vienīgajam ir tiesības bučot mani vienmēr un visur
viņš ir vienīgais, kura balss liek skriet man skudriņām
viņš ir tieši tas, kura dēļ mani pēdējie 2 mēneši nav norakstāmi par pilnīgu izgāšanos
viņu vienīgo es tāā gribu
viņš ir vienīgais, kurš ar maniem niķiem diezgan pozitīvi tiek galā

un es tā nožēloju, ka no rīta viņu satraucu. jo viņa dēļ es, šķiet, man nekā nebūtu žēl.
es esmu muļķe. dažreiz. diezgan bieži, bet tas ir cits stāsts.

man īstenībā nav ko teikt.
jūtos diezgan slikti. neskatoties uz to, ka pamodos blakus visskaistākajam skaistumam, taisīju viņam brokastis un pienesu gultā, mīļojos visu rītu..es jūtos slikti. nevis slikti tā kā vakar, kad krūtīs nebija gaisa un likās, ka nosmakšu vai miršu no durstīgām sāpēm, bet nu tā, ka es nesaprotu un man riebjas, ka ar mani nerunā ;(
aizvēru aiz viņa durvis, paskatījos spogulī un pirmo reizi pēc ilgiem laikeim es tur izskatījos nelaimīga.
es viņu gribu, pašlaik es viņu gribu fiziski nenormāli..tādēļ, ka varbūt tas man palīdzētu kko saprast. nu nerunā viņš ar mani!!
ai..
savākšu cūku kūti,kas manā dzīvoklī valda kārtējo 6dienas rītu, braukšu uz laukiem. man krīt uz nerviem tas pasākums jēkaba laukumā. man šobrīd viss krīt uz nerviem.

nu tad beidzot arī mani ir piemeklējis totāls besis no nekā.
man negribās ne uz ko iespringt.
man negribās domāt. es gribu vnk..nedarīt neko un darīt visu.
jau nedēļu netieku vaļā no klepus, pretīgs klepus. īstenībā tas mani īpaši neuztrauc, bet šķiet, ka tas varētu būt viens no iemesliem, kapēc jūtos vāja - imūnsistēma bišķi pakaļā. es gribu visu nakti sēdēt pie televizora, lai gan vēl vairāk es gribētu sēdēt uz balkona un skatīties kā saule pazūd aiz horizonta. ja es mēģinu objektīvi izsvērt to,kas mani neapmierina, tad jāatzīst, ka mani kaitina doma, ka vēl 4 gadus palikšu uz vietas - jelgavā. mamma izmeta frāzi "es tevi aizsūtīšu uz vāciju vismaz uz gadu", uz ko es spītības vadīta atcirtu '" tu nevari mani nekur aizsūtīt".
es gribu rītvakar būt rīgā. kaut kur x vietā rīgā. vēl labrpātāk protams liepājā, bet nu būsim reāli - rīgā. bet es gribu būt kaut kur kur neviens mani nepazīst, kur neviens mani neievēro un nepievērš uzmanību. tikai mans R, protams, kurš, cik norpotu, rīt labprāt paliktos jelgavā, lai postā satiktu čaļus, pirms tam darot kaut ko kopā ar mani. no galvas nepazūd arī doma par sālsmaizes ballīti rīgā, bet arvien vairāk šķiet,ka savus vecākus nepārliecināšu par labu mašīnas stāvēšanai rīgā uz ielas. tas var beigties ar to,ka mašīnu nedabonu vispār, pret ko man arī īsti iebildumu nebūtu. man vnk negribās rītdienu tādu pašu kā visas dienas, kā visas 5dienas. kaut kāds rebels manī šodien iemitinājies, nezinu, vai gribu dabūt ārā.
lasīju ārijas elksnes dzejoļus un vēl.
gribu atrast kaut ko jaunu,kas manī radītu intelektuālu sajūsmu.

līdz šim šodiena ir vnk pilnīgs X. lielais, nevis rakstītais X.
no rīta no visas sirds centos ātri ātri taisīties un pa galvu a kaklu skrēju lejā, lai pa ceļam uz skolu 'netīšām' satiktu savu slimnieku. satiku.
matemātika vļe tāda neko, nākamās 3 lekcijas gulēju un vispār ne cik neatceros, par ko tur gāja runa, sadraudzējos ar nu jau leģendāro Signiju, runājāmies par tādām virspusējām ikdienas tēmām.
tgd esmu uz īsu brīdi dzīvoklī, lai uzvilktu kko siltāku, braukšu atpakaļ uz skolu, lai pie ziemeļu vārtiem tiktos ar pārējiem LF studentiem un runātu par 1.oktobra pasākumu.
ļoti gribu satikt savu Psai, bet man šķiet, ka viņš varētu būt pārāk nobesījies + slims + satiek mani katru dienu, tapēc varbūt šodien vienkārši gribēs aiziet mājās un atpūsties.
tad redzēs.
es rekomendēju cigoriņu kafiju - nav nikotīna, bet uzmundrina, uzlabo sirdsdarbību, garšo lieliski ar pienu. :]

es negribu, lai viņš ar mani runā tādēļ, ka es to gribu. es gribu, lai viņš pats grib runāt. jo es visu laiku runāju par visu ko. bet dažreiz man gribās tikai klausīties, un man ir gluži vienalga, vai tas būtu kaut kas neveikls vai mulsinošs vai vispār neordinārs tā kā nu tā jā..
ar LBČ vakarvakarā mūsu riteņtūrē pa jelgavu atklājām manu radošuma un iedvesmas zuduma iemeslu. tik tiešām - lai būtu mākslinieks, ir jācieš un jāsāp. tādēļ pašlaik no manis neko sakarīgu un skaistu negaidiet.

atcerējos, ka neesmu izstāstījusi par savu vakarnakti. palikos pie LBČ un mani terorizēja mazā Žorža Sanda, kad mēģināju aizmigt, parādātoties man pēkšņi zem segas vai arī lūkojoties man cieši sejā, kamēr guļu. man jau nebūtu iebildumu. pat apsvēru domu, ieritināt viņu sev blakus un tā arī čučēt, bet man palika žēl mazās radībiņas, jo lai kā man viņa patiktos, tomēr pastāv iespēja, ka varētu viņu saspiest. meklēju glābiņu pie savas vairākkārt pieminētās draudzenes viņas gultā, kur, protams, ŽS arī nelika mieru, līdz nolēmām rīkoties nedaudz drastiski, bet tā kā viņai pašai labāk - atstājām lielajā istabā un aiztaisījām durvis. tā nu es tur visu nakti uz maliņas balansēju, kamēr LBČ pa miegam mani centās saņurcīt un atbalsīja savu roku man uz pieres,kas bija liels pārsteigums no rīta ceļoties, bet vismaz mazajai minkai viss kārtībā. :]

mhhhh...es tikai smejos o-ou
šodien izbraukājos ar ričāgu, bet tas tikai ievadam. tad 2 h lēnā garā taisīju pusdienas savam Pavēlniekam, nevarot sagaidīt, kad viņu satikšu.
abi labi paēdām. un es cepu neizdevušās vafeles, par kuru neizdevušos formu Viņš arī neslēpa patiesu reakciju. man patīk, ka es saprotu, kā ir un kā jābūt. baigi sadzērāmies tējas un kafijas un tējas un....noskatījos GG. vnk rrAArRr. mjā. mīļucis čučēja un es visu laiku nevarēju nosvērties par labu kādai no savām idejām - sākt viņu nenormāli ņurcīt un mocīt un mīļot VAI ARĪ nekustēties un neelpot un ļaut viņam mierīgi izsgulēt savu iesnu briesmonīti. izlēmu turpināt 2.ideju.
starpcitu, es tagad esmu Togepi un man ir pašai savs Psaidaks, sarunājamies pokemonu valodā un uzvedamies vēl muļķīgāk. zac ōl
manu riteni sauc Vinnijs, bet viņš vēl nezin,ka Džīna viņu krāpj ar Spridzekli.
happy happy

ar katru dienu manā mazajā pasaulītē notiek kaut kas jauns - labs. ļoti.
pat nesaktoties uz to, ka biju uzlikusi modinātāju uz 8:30, kad man jau sākas pirmā lekcija, pamodos 8:06 no īsziņas "njagum, veiksmīgu tev dienu". kad paskatījos pulkstenī un sapratu, ka man pēc 10min jāiet ārā no mājas, lai paspētu, biju gatava spert debesis gaisā un gandrīz aizsūtīju, ka nekas labs ar šodienu jau vairs nevar sanākt, es nez kādēļ apturēju sevi ar domu, ka vismaz citiem es varētu nebojāt dienu. visu paspēju, izdarīju un tgd saprotu, ka tā bija maza cerība, ka pat visnejēdzīgākais dienas iesākums var kļūt par visgaišāko skaistumu. nokārtoju ķīmiju. satiku L. apraudājos laimes asaras, ieraugot un izdzirdot JVĢ kori pie čakstes pieminekļa. skaistums. un tagad seko kulminācija - biju pirmajā dziedāšanas nodarbībā. esmu tādā sajūsmā, ka pēc tam visiem pēc kaŗtas zvanīju un pārlaimīga stāstīju kkādus diafragmatiskus jēdzienus sakarā ar to,kā man gājis. un ziniet ārā lija lietus baigi, kamēr es uz sava vēl vārdā nenosaukstā ričuka minos mājās..
I mean, tagad, kad sapratu, ka varu ietekmēt dienas gaitu, gribu to iemācīties darīt arī apzināti un pats galvenais - iemācīt to saviem Svarīgajiem, kuriem tas pašlaik tiešām būtu nepieciešams.
un vispār, es varētu mazos nieka sīkumiņso izstāstīt visu, ko šodien esmu darījsi, bet man gribās palikt pie saviem šodienas filozofiskajiem atklājumiem.
man uz nākamo nodarbību jāsamācās Black velvet un Apvij rokas. jau tagad sāku, klausos un pilnā skaļumā, bet nu jau vairs ne tā vienkārši, bet, mēģinot pareizi turēt kaklu un vēderu vaļā un ieklusinot nod eguna nākošo skaņu, dziedu līdzi un mācos vārdus. vispār diezgan sarežģītas dziesmas priekš paša sākuma, ziniet. un es arī viņam - savam skolotājam, turpmāk sauktam par E, izstāstīju, kādā sajūsmā biju pēc pirmā sava nejaušā koncerta un viņš tikai nosmējās, sakot, ka būs vēl :)
happy happy.
gaidīšu savu pavēlnieku, gaidīšu savu sodu. kārtošu dzīvokli un domāšu par rītdienas ķecerīgo plānu uztaisīt R pusdienas.

pamodos vispirms dēļ mammas ikrīta bļāviens no lejasstāva "Meitenes, ceļamies!". bet necēlos.
pamodos 9os, kad zvanīja modinātājs. necēlos.
pamodos 10:45. piecēlos, jo mani sāka biedēt klusums, kas nāk no lejasstāva.
tukšums. netraucēti taisīju brokastis, nevarēdma izvēlēties starp sviestmaizi+tēju, sausās brokastis+kārumsieriņš vai bumbieris+rieksti. nu galu galā es uztaisīju skaistu sviestmaizi.
taisīju avansa norēķinu, pavadzīmju reģistru, pirmoreiz pati ieodmājos uzrakstīt kases izdevumu orderi.
ar tēti atkal esam baigie draugi. hihihhīī
mans kakls atkal uzsāk protesta akciju pret manu dzīvesveidu. šaubos, vai tā šoreiz ir angīna un vai tā pārtaps par angīnu, bet skaņas izdvešu visai biedējošas. šorīt vismaz, mēģinot izdvest pirmo rīta skaņu, neattapos bezbalsīgi kunkstot par skaņas neesamību manās balssaitēs.
gribu ļoti braukt ar riteni savu jauno. tagad viss ir tēta rokās - viņam jāpieliek tā štanga, piekuras pieslēgt ričāku manā kāpņu telpā. Līģi, staprictu, pirku pie tava tēta.
nu ja, un tagad, lūk, es iešu saģērbties nedaudz siltāk un varbūt paturpināšu Ārijas Elksnes dzejoļu krājuma analīzi savās domās, pie kuras es katru vakaru aizmiegu, bezspēcīgi nometot to visu pie gultas uz grīdas. cik nejauki.
es gribu būt jauka. sen neesmu bijusi.