kā es šodien atkal sāku ilgoties pēc sajūtas, ka es atļauju sev teikt visu, ko es patiešām domāju - arī visas vienkāršās muļķīgās un bezsakarīgās lietas. man tā gribētos runāt kā visiem mirstīgajiem, I mean satura ziņā. visas tās lietas un sajūtas, kas man šķiet pašsaprotamas, es nez kādēļ nevaru pateikt. piemēram to, ka es kādu vai kādus mīlu, to, ka esmu leiliski pavadījusi laiku, to, cik ļoti man gribās dažreiz darīt muļķības(pilnīgas muļķības). tādēļ arī es ne vienmēr pasaku paldies, lai gan to esmu iepraktizējusies sev atgādināt ik reiz, kad tas vajadzīgs. vnk, ja manī iekšā tas ir BAMS un tā tas vnk ir un tur nekad neko nevarēs mainīt, tad es par to nerunāju. kapēc? es zinu, ka es to varētu pastāstīt kādam pilnīgam svešiniekam, kurš nepazīst tos, ko mīlu, kurš nezin, kā ir tad, kad man ir labi un kuram nav ne jausmas, ko viņš palaiž garām, neesot manā vietā. es stāstītu tādam....kurš neuzskatītu mani par pārāk vāju, lai to visu atklātu.