|
Aug. 23rd, 2015|01:49 pm |
Turpinām iepazīšanās un savstarpējās sarašanas procesu ar jauno metāla bērīti, viņam savas bērnības kaites, man savi nepieraduma stulbumiņi, pamazām pieslīpējamies.
Kādu brīdi biju pārdomās par riepām, mol, varbūt tiešām gribas gludākas un naskākas. Bet tagad piepeši sapratu, ka esmu jau pieradis pie jamo sniegtās visatļautības sajūtas un tā, ka var nepiedomājot skriet cauri vietās, kur ar vecajām Marathon būtu jāgatavojas cīņai ar gravitāciju, inerci un citām nepielūdzamām dabas parādībām. Pa grantētu taciņu augšup? Aber lūgtum. Nolāpītie skrituļslidotāji iepletušies pa visu veloceliņu? Nu neies tak piebremzēt tikai tāpēc, lai izmestu loku caur zāli. Ripojot no kalna piepeši pamani, ka asfalts priekšā gādīgi noklāts ar smiltīm un akmentiņiem? Похуй, пляшем Пренебречь, вальсируем! Patīkams bonuss – nav jātērējas uz dubļu sargiem, ūdeni viņas augšā neceļ, pēc 20 km pa lietu mugura tīra. Vai es to visu esmu gatavs iemainīt pret kādiem +10% ātruma? Nupat šķiet, ka nē.
Pēdējā laika viena no mīļākajām skaņām – Deores īsais, sausais un lietišķais klikšķis.
Apmierināts kā ruksis, vārd'sakot. |
|